Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Riskēt un būt aizsargātam
2008. gada 02. jūnijs
Diskusiju vada: žurnāla Doctus galvenā redaktore Diāna Ričika.
Dalībnieki: Ilze Lietuviete, Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja; Māris Rēvalds, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs; Haralds Adovičs, Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centra vadītājs; Pēteris Laucis, Latvijas Plastikas ķirurgu asociācijas prezidents; Rinalds Muciņš, Veselības ministrijas Valsts sekretāra vietnieks; Jeļena Alfejeva, apdrošināšanas kompānijas BTA valdes locekle, viceprezidente.
Mūsdienu medicīna no ārsta pieprasa saprātīgi riskēt, taču ārsts ir tikai cilvēks, un, lai cik labi darītu savu darbu, viņš var kļūdīties. Ja ārsts neriskēs, progresīvā medicīna neturpinās attīstību un zaudētājs būs pacients... Tāpēc, lai ārsts varētu strādāt un arī pacients justos pasargāts un zinātu, ka veselības kaitējuma gadījumā saņems atlīdzību, pastāv ārstu profesionālā riska aizsardzības mehānismi.

Latvijā prakses ārstiem ir obligāti jāapdrošina civiltiesiskā atbildība par formālu atbildības limitu – 1000 latiem. Privātajā sektorā strādājošie ārsti to dara par daudz lielāku atbildības summu – pat par 100 tūkstošiem latu un vairāk. Valsts un pašvaldību sektorā ārstniecības iestādes darbiniekus apdrošina gan kolektīvi, gan individuāli, gan nedara to vispār.

Šogad Veselības ministrija uzsākusi diskutē par trim iespējamiem profesionālā riska aizsardzības modeļiem: iesaistot privātos apdrošinātājus, veidojot kompensācijas fondu un risinot jautājumu kompleksi – apdrošinātāji plus fonds.
Jautājumu secība: 1 - 3   4 - 6   7 - 8    
4. Kas ir apdrošināšanas gadījums? Piemēram, komplikācijas no pacienta pozīcijām raugoties, ir kaitējums...

H. Adovičs: Bieži pretenzijas pacientam rodas, kad ir sarežģījumi, kas nav apdrošināšanas gadījums. Sarežģījumi medicīnā bija un būs, un tam, kurš iekrīt šajā liktenīgajā statistikas procentā, tas diemžēl ir simtprocentīgi..

R. Muciņš: Tomēr daudzās valstīs ir zemākie griesti prasību iesniegšanai. Francijā, lai iegūtu kompensāciju, jābūt kaitējumam ar darbnespējas pakāpi virs 25%. Tas samazina sūdzību skaitu. Pieredze rāda, ka Zviedrijā izmaksā aptuveni 2,6 tūkstošus atlīdzību uz 9 miljoniem iedzīvotāju, Dānijā – 1 500 atlīdzības uz 5 miljoniem iedzīvotāju. Un kompensācijas nemaz nav tik milzīgas. Zviedrijā vidējā summa – 1 500 latu, maksimālā – 550 tūkstoši latu.


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/mucins,%20laucis,%20adovivs,%20lietuviete%20(4).jpg

(Ilze Lietuviete, Māris Rēvalds, Haralds Adovičs, Pēteris Laucis, Rinalds Muciņš, Jeļena Alfejeva)

M. Rēvalds: Ir kāds apstāklis, kas sarežģī ārstu profesionālā riska aizsardzības jautājumu Latvijā. Lemjot, vai ārsta rīcībā bija saskatāma nolaidība vai taktika bija pareiza, traucē tas, ka ne visas ārstnieciskās darbības ir standartizētas. Ir valstis, kurās ir augsti standartizēta, protokolu medicīna. Latvijā lielā daļā gadījumu varam runāt par vadlīnijām, kuras arī ne vienmēr ir obligātas un ar likumu spēku. Cik esmu sastapies ar ārstu un pacientu domstarpībām, ir bijusi gan ārsta kļūda vai nolaidība, gan apstākļu sagadīšanās, gan arī ir gadījumi, kad ārsti ir galēji neaizsargāti. Ko darīt ārstam, ja viņš centies pacientu ārstēt pareizi, devis rekomendācijas, ko pacients nav ievērojis vai pat visbrutālākajā veidā tām uzspļāvis, turklāt to slēpj?!

I. Lietuviete: No padomju gadiem mums ir teju iedzīts, ka vienmēr jūtamies atbildīgi par pacientiem simts procentu apmērā! Taču atbildība jāuzņemas arī pacientiem!

5. Fonds, privātā apdrošināšana, kompleksais risinājums – kādi katram no šiem modeļiem ir plusi un mīnusi?

M. Rēvalds: Veselības aprūpes darba devēju asociācijas biedru vidū vienu brīdi radās doma, ka jāveido obščaks. Kā kriminālajā pasaulē – speciāls riska fonds, kurā maksā noteiktu naudas summu un problēmu gadījumā no tā saņem izmaksas. Diezgan smieklīgi, bet ko līdzīgu varētu veidot arī mēs. Nauda nebūtu zudusi, kā tas lielākoties ir apdrošināšanas gadījumā. Kompensācijas tiktu izmaksātas arī par tiesu, tiesāšanas izdevumiem, morālo kaitējumu u. c. Turklāt izmaksu kārtība būtu elastīgāka. Fonds varētu būt arī efektīvāks, ja tā būtu bezpeļņas organizācija. Tēriņi – tik vien, lai to administrētu un uzturētu kādu neaizskaramo rezervi.


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/revalds.jpg

(Māris Rēvalds)

Protams, lai šāds fonds darbotos, tam jābūt maksimāli lielam. Mēs būtu priecīgi par valstiski administrētu fondu. Bet zinām, ka valsts līmenī procesi velkas ilgi, smagnēji... Fondu varētu administrēt arī sabiedriski, bet man ne vienmēr ir pietiekami daudz domubiedru.

H. Adovičs: Neapgalvoju, ka fonds ir labākais risinājums. Pie fonda idejas varētu nonākt brīdī, ja apdrošinātāju produkts kļūtu nepievilcīgs vai tas tiktu atteikts. Varētu parādīties gan cita problēma – ne visu specialitāšu ārsti būs gatavi maksāt tik lielas prēmijas kā mēs.

J. Alfejeva: Jūs varat mēģināt, bet tas ir aplams priekšstats, ka valsts šos līdzekļus apsaimniekos efektīvāk. Apdrošināšana ir izdomāta speciāli šādiem kaitējuma atlīdzības izmaksu gadījumiem. Fondam ir gan ierobežots līdzekļu apjoms, gan arī tas jāapsaimnieko. Tas nav tik vienkārši, ka visi naudu sametīs katliņā un tā kaut kur glabāsies. Būs jāveido vesela komanda, kas nodarbosies ar šīm funkcijām. Apdrošinātājiem tas viss jau ir.


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/alfejeva%20(5).jpg

(Jeļena Alfejeva)

H. Adovičs: Viss atkarīgs arī no tā, ko domā valsts...

R. Muciņš: Pasaulē darbojas trīs klasiskie modeļi, ko esam ieskicējuši koncepcijā. Privātās apdrošināšanas gadījumā diskutablas ir prasības par morālo kaitējumu. Apdrošinātāji var atteikt apdrošināšanu vai sadārdzināt polises cenu atsevišķām ārstniecības personu grupām. Vēl viena negatīvā puse – apdrošinātāji neapdrošina risku, kas nav saistīts ar ārsta vainu. Bet medicīnā vienmēr būs noteikts procents komplikāciju. Pluss – apdrošinātāju pieredze.

Otrs variants. Kompensāciju fonda veidošana. Ir valstis, kur šāds fonds sedz gadījumus, kuros nav ārsta vaina. Piemēram, īpašas alerģiskas reakcijas, kuras nevarēja paredzēt. Pluss šādam modelim – uzkrājas līdzekļi, visas ārstniecības personas ir apdrošinātas. Mīnus – vajadzīgi ievērojami finanšu un laika resursi, Veselības ministrijai nav pieredzes šāda fonda administrēšanā.

Trešais variants. Kompleksais variants, kur apdrošināšana strādā ārsta vainas un fonds – citos gadījumos.

Skaidrs, ka civiltiesisko atbildības apdrošināšanu ārsti nekompensēs no sava mantojuma... Diskutējam, ka tas varētu tikt darīts, paaugstinot pakalpojuma cenu vai palielinot pacienta iemaksas. Fonda variantā valsts un privātais sektors veiktu iemaksu proporcionāli slimnieku skaitam.

M. Rēvalds: Vēl pie viena risinājuma pašlaik strādā Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Lietuvā Ārstu profesionālo organizāciju savienība (līdzīga mūsu LĀB) ir panākusi, ka visi ārsti, izmantojot savienību kā starpnieku, ir vienoti apdrošinājuši civiltiesisko atbildību konkrētā apdrošināšanas kompānijā.

J. Alfejeva: BTA ir šāda pieredze Lietuvā. Tās likumdošanā ir iestrādāta prasība ārstniecības iestādēm veikt apdrošināšanu par atbildības limitu – 50 tūkstošiem eiro. Paralēli arī visi ārsti, kuri ir apvienojušies līdzīgā organizācijā kā Ārstu biedrība Latvijā, apdrošina civiltiesisko atbildību par desmit tūkstošiem eiro. Ko tas dod? Ja konkursa kārtībā var atlasīt to, kurš dod vislabāko polises cenu ārstiem, garantējot, šai kompānijai lielu apdrošināto personu skaitu, tad tā ir abpusēja ieinteresētība.

M. Rēvalds: Arī mūsu iestādē atsevišķas ārstniecības personas, kuras ir iekļautas kolektīvajā apdrošināšanā ir papildus apdrošinājušās. Kāpēc? Uzskatu, ka man kā ārstniecības vadītājam jāatbild par darba apstākļu garantēšanu, bet es nevaru atbildēt par ķirurga darba kvalitāti, nevaru vadīt viņa rokas. Un tad var būt situācija – pacients tiesas procesā ir uzvarējis ārstniecības iestādi, piedzinis kompensāciju, savukārt iestāde patur tiesības regresa kārtībā vērsties pret savu sadarbības partneri vai darbinieku. Šāda prakse kaimiņvalstīs jau ir bijusi.

R. Muciņš: Tas ir papildu bonuss, Ārstu biedrība to var darīt. Šī sistēma būtu laba prakses ārstiem, kuriem nav juridiskas SIA.


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/mucins,%20laucis%20(1).jpg

(Pēteris Laucis, Rinalds Muciņš)

I. Lietuviete: Konkrētā ārsta atbildība, protams, pastāv, taču likumdošana nosaka, ka ārstniecības iestāde atbild par savu darbinieku rīcību. Ar šausmām domāju, ja mēs zaudēsim, kā vērsīsimies pret konkrēto ārstu...

R. Muciņš: Negribētu, lai nosakām kādu datumu par pašmērķi obligātās civiltiesiskās atbildības ieviešanai. Latvijā mums vienmēr pietrūkst laika, lai izstrādātu likumus, bet nepietrūkst, lai tos mainītu. Valdībai būs jāizšķiras par kādu konkrētu modeli, iespējams jāveido starpvariants, kur daļu izdevumu sedz no privātās apdrošināšanas un daļu – no valsts līdzekļiem. Vienmēr, meklējot risinājumu, jādomā, kā tas darbojas gan ārsta civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas, gan pacientam nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas aspektā. Daudzās valstīs domā arī par to, ka pacients, ienākot ārstniecības iestādē, var apdrošināt savu risku.

6. Varbūt vajag censties izlīgt ar pacientu, pirms vēl ir iejaukusies tiesu sistēma?

R. Muciņš: Katrā ārstniecības iestādē jāmēģina radīt sistēmu, lai pacients no tās neizietu neapmierināts, ir jādod iespēja izgāzt pirmās dusmas. Ja viņš to nevar izdarīt, ārpusē noteikti atradīsies gudri kaimiņi, draugi, juristi.

I. Lietuviete: Jābūt diezgan godīgiem, jo cīnīties gadiem par šķietamu nevainību nebūtu pareizi, tas prasa ļoti daudz laika, naudas, nervu! Taču ne vienmēr var atrast kompromisu izlīgstot.


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/lietuviete%20(4).jpg

(Ilze Lietuviete)

H. Adovičs: Skaidrs, ka ārsts bieži ir noguris vai apzinās, ka viņam taisnība, kļūst pašapzinīgs un negrib runāt ar pacientu, bet tādos brīžos ir jāpārkāpj sev. Sarunāties ir ļoti svarīgi, citādi notiek kuriozi gadījumi. Pacients uzņemšanas nodaļā pauž neizpratni, kāpēc vispār atvests, viņš gribējis palikt rajona slimnīcā un nevēlas operāciju. Bet viņam neviens to nav prasījis, tā vietā iesēdināts mašīnā un atvests pie mums...


http://iaptieka.lv/atteli/diskusija_risks/adovivs,%20lietuviete.jpg

(Haralds Adovičs, Ilze Lietuviete)

M. Rēvalds: Vēl viens vienkāršs risinājums – apslāpēt profesionālo greizsirdību, kad reizēm pamatoti, reizēm nepamatoti gribas norādīt uz kolēģu kļūdām. Esmu pārsteigts, ka joprojām ārstiem stacionāros ir šāds stils – justies daudzkārt gudrākiem par tiem, kas strādā ambulatori, tādā veidā provocējot pacientus.

Jautājumu secība: 1 - 3   4 - 6   7 - 8    
64 komentāri Vērtējums: Skatīts: 46567
Vārds:
Anonīms
Komentārs:
Lasīt komentārus
 

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: