Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Jūnijs, 2005
Atmiņas potenciāls un atmiņas traucējumu spektrs
Atmiņa un spriešanas spējas, inteliģence un varbūtējās personības izaugsmes iespējas parasti tiek uztvertas kā viens veselums. Lai spriestu par personību, pazīstams ir cilvēka inteliģences koeficienta (IQ) vērtējums ASV, un šajā testā nozīmīga vieta ir atmiņas vērtējumam. Sevišķi par atmiņas iespējamo mazināšanos norūpējušies ir garīga darba darītāji, kuriem pieder arī ārsti. Lai izsekotu jaunumiem mūsu specialitātē un ar to saistītajās nozarēs, nepieciešamas labas analizatora un uztveres spējas, kas cieši saistītas ar atmiņas kapacitāti. Reizēm rodas jautājums sev pašam: “Vai ar manu atmiņu viss ir kārtībā? Kāpēc es tik labi atminos man stāstīto par lauku kaimiņa piedzīvojumu medībās, bet aizmirsts ir man parādītais veiklais paņēmiens datu apstrādei datorā?”
Kas ir atmiņa?
Atmiņa ir zināšanu reģistrācija, saglabāšana, atgūšana un reprodukcija. Tas attiecas uz visām zināšanām, kas ir iegūtas no pieredzes – uzzinātie fakti, notikumi, kas piedzīvoti, iemaņas, kas apgūtas un pielietotas. Atmiņa nav noteikta spēja, bet drīzāk dažādu iemācīšanās formu kopums, kas atšķiras ar pielietojamību, izmantošanas veidu un neirāliem paralēli ritošiem ceļiem. Atmiņu var definēt kā īpašu neirālu impulsu pārvades tīklveida sistēmu, kas atbildīga par domāšanas procesiem. Neiroloģiskas vai psihiskas slimības rada savdabīgus, katrai slimībai atšķirīgus domāšanas procesa traucējumus, kas nosaka, kādas atmiņas sistēmas tiek bojātas noteiktas slimības gadījumā.
Jautājumi par atmiņas iespējām un īpatnībām ir saistījuši cilvēci jau senos laikos. Plīnijs Vecākais aprakstīja cilvēku, kurš nokrita no jumta un pēc tam nespēja atcerēties savu māti un draugus. Galēns (130-200) uzskatīja, ka atmiņas procesā svarīgi ir smadzeņu vēderiņi, un šo viņa uzskatu atbalstīja vairāku paaudžu filozofi un garīdzniecības pārstāvji. Renesanses laikā Tomass Villiss izteica pieņēmumu, ka atmiņas procesā iesaistīts smadzeņu stumbrs un smadzenītes. Vēlāk Deivids Harlejs (1705-1757) un Ēarls Bonets izvirzīja domu, ka atmiņa ir īpaši smadzeņu radīti viļņi. Tikai deviņpadsmitā gadsimta beigās līdz ar Ebinghausa monogrāfiju tika uzsākta zinātniska pieeja atmiņas pētījumiem. Tika pētīta demence, smadzeņu traumas ietekme uz atmiņu, smadzeņu atrofija – šajā kontekstā minami tādi zinātnieki kā Samuels Vilks, Jens Eskvairs, Aloizs Alcheimers. Emociju nozīmi atmiņas procesā ir pētījis Džeims Papezs, kura anatomijas pētījumi veidoja pamatu mūsdienu uzskatiem par atmiņas veidošanos.
Modernā atmiņas pētījumu ēra sākās 1957.gadā, kad pacientam tika pētīta bilaterāli veiktas temporālās daivas rezekcijas ietekme uz atmiņu. Tika konstatēts, pirmkārt, ka nopietnie atmiņas traucējumi šim pacientam tieši saistīti ar izdalīto smadzeņu audu funkcijām. Otrkārt, ka atmiņas traucējumi var eksistēt uz citādi normālu kognitīvo spēju fona. Šie pētījumi parādīja, ka atmiņa ir īpaša izolēta funkcija, kas atšķirīga no uztveres un vispārējām intelektuālām funkcijām. Pamatojoties uz šiem secinājumiem, tika izstrādāts amnēzijas modelis mērkaķiem un identificēts par atmiņu atbildīgais smadzeņu apgabals, ko sauc par temporālās daivas mediālās struktūras atmiņas sistēmu (medial temporal lobe memory sistem), kurā ietilpst hipokamps un parahipokampālā garoza. Galvenais šī darba atklājums bija tas, ka temporālās daivas mediālās struktūras ir saistītas ar vienu atmiņas veidu – deklaratīvo. Citi atmiņas veidi, ko nosacīti apzīmē kā nedeklaratīvo atmiņu, saistīti ar citām smadzeņu struktūrām.

Atmiņas veidi
Atmiņu iedala divās formās.
• Deklaratīvā (jeb mehāniskā) atmiņa attiecas uz ikdienas pielietojamību un ir saistīta ar jaunu faktu, notikumu un materiālu atcerēšanos. Tā ietver gan epizodiskas atmiņas par notikumiem, laiku un personām, kas ar to saistītas, gan semantisku atmiņu (vispārējas zināšanas – tādas kā vārda vai jēdziena nozīme, asociācijas). Deklaratīvā atmiņa ir atkarīga no hipokampa un blakusesošo apgabalu un vidussmadzeņu kā vienota veseluma kopsadarbības. Tā ir atmiņas forma, ko cilvēki lieto, lai atsauktu atmiņā faktus apzināti un tīši, un tādēļ to sauc par apzināto jeb tiešo atmiņu. Deklaratīvā atmiņa ir ātra, tā ne vienmēr ir precīza, uzskata, ka šī atmiņa ļauj personai veidot ārējās pasaules modeli, un šajā gadījumā tas ir patiess vai maldīgs. Labs piemērs deklaratīvās atmiņas darbībai ir spēja atpazīt notikušu situāciju – to sauc arī par pazīšanas atmiņu. Šī atmiņa ir traucēta amnestiskiem pacientiem, kuriem atrod bojājumu hipokampa rajonā.
• Nedeklaratīvā atmiņa attiecas uz daudzām atmiņas formām, kuras netiek atsauktas atmiņā tīši un apzināti, bet rodas reflektīvi un gadījuma pēc – it kā pašas no sevis. Atšķirībā no deklaratīvās, šī atmiņa nav nedz maldīga, nedz patiesa. Tajā ietilpst dažādu iemaņu un prasmju atcerēšanās, piemēram, kā peldēt vai braukt ar velosipēdu. Nedeklaratīvā atmiņa nav atkarīga no psiholoģiskiem procesiem vai deklaratīvai atmiņai svarīgajiem smadzeņu apgabaliem. Šī atmiņa nosaka esošās iemaņas un paradumus un balstās uz iepriekšēju pieredzi, apzināti to speciāli neanalizējot, tādēļ to sauc arī par neapzināto – netiešo atmiņu. Netiešā atmiņa ietver uztveri, motoro un kognitīvo iemaņu iemācīšanos, kas paplašinās, atkārtoti bez īpašas apzinātas mācīšanās izpildot kādas noteiktas darbības. Šādi var izskaidrot beznosacījuma refleksu veidošanos. Nedeklaratīvā atmiņa nav cieši piesaistīta kādām noteiktām smadzeņu struktūrām.

Darbības ilgums
Atkarībā no darbības ilguma izšķir īslaicīgo, ilgstošo un darba atmiņu.
• Čslaicīgā atmiņa attiecas uz faktu tūlītēju atsaukšanu atmiņā bez kavēšanās tūlīt pēc informācijas saņemšanas. Čslaicīgā atmiņa raksturojas ar ierobežotu laiku un ietilpību. Piemēram, parasti cilvēki var atcerēties ne vairāk kā septiņus nejauši nosauktus ciparus un ne ilgāk kā kamēr tos atkārto. Čslaicīgai atmiņai ir savas īpatnības – biežāk ir kļūdas, atsaucot atmiņā vārda skaņu, nevis nozīmi.
• Darba atmiņa ir multikomponentu psiholoģiska sistēma, kas nosaka procesa norisi, iekšējo resursu izmantošanu un kontroles mehānismu iekļaušanos tajā. Informācija darba atmiņā tiek turēta tik ilgi, kamēr tā nepieciešama problēmas atrisināšanai. Tāpēc mēs atceramies kādu secinājumu vai teorēmu no skolas laikiem, bet nespējam atcerēties, kā pie šī secinājuma nonācām vai kā uz tāfeles teorēmu pierādījām devītajā klasē!
• Ilglaicīgā atmiņa attiecas uz ilgstošiem posmiem un lielu epizodisko un semantisko atmiņu kopumu. Ilgstošā atmiņa nav pasīvi un lieli pieredzes uzkrājumi, tie visu laiku tiek izmantoti, lai veidotu un interpretētu jaunu pieredzi. Šāda pastāvīga ilgstošās atmiņas lietošana var izmainīt oriģinālās patiesās atmiņas un iesaistīt tajās nepatiesas un izmainītas atmiņas. Ilgstošo atmiņu mēdz veidot patiesi notikušā nozīme (semantika) un secinājumi par to, jeb būtība, nevis reāli uztvertā pieredze. Piemēram, cilvēki daudz labāk atceras kāda lasīta teikuma būtību, nevis precīzu vārdu secību tajā.
Sakarību starp īslaicīgo un ilglaicīgo atmiņu mēdz pārprast droši vien tāpēc, ka ir dažādi priekšstati par terminu – īslaicīga atmiņa. Nereti īslaicīgo atmiņu jauc ar uzmanību. Cilvēks nevar atcerēties lietas, ko nav pamanījis! Mēs labāk atceramies nesen notikušus nekā senus notikumus, bet tas atspoguļo ilglaicīgas atmiņas ceļu caur īslaicīgo, kurā par notikumu ir vairāk faktu. Tomēr nereti pacientiem ar īslaicīgas atmiņas deficītu ir samērā laba ilglaicīgā atmiņa, kas liek domāt, ka abi šie atmiņas veidi darbojas paralēli.

Izziņa un atmiņa
Izziņa jeb kognitīvās spējas ir mentāls process, kurā iesaistās zināšanas, augsta līmeņa izpratne, valoda un spriešana. To var salīdzināt ar kristāliem un šķidrumu – par kristāliem var uzskatīt labi zināmas un pārbaudītas zināšanas; šķidruma procesi tiek pielietoti, kad problēmu jārisina novatoriski, pa jaunam, izmantojot elastīgu stratēģiju. Šķidruma metode ir daudz vairāk saistīta ar darba atmiņas kapacitāti. Daži fakti ietekmē izziņas funkcijas globāli. Piemēram, izglītība ievērojami palielina izziņas spējas. Tomēr ir pierādīts, ka dažādas izziņas formas atspoguļo psiholoģiski un neirāli atšķirīgus procesus.
Izziņai ir ļoti daudz saistību ar atmiņu. Vājināta izziņa precīzu, speciālu zināšanu jomā korelē ar deklaratīvās un nedeklaratīvās atmiņas traucējumiem. Pacientam ar afāziju iespējams ir deklaratīvās un nedeklaratīvās vārdu atmiņas traucējumi. Deklaratīvā atmiņa var būt nopietni traucēta bez kognitīviem traucējumiem, jo izziņa ir atkarīga no jaunu deklaratīvu atmiņu iegūšanas. Tomēr cilvēki, kuri neveido jaunas deklaratīvās atmiņas, var izpildīt daudzus kognitīvos testus. Šie paši cilvēki nespēj izpildīt samērā vienkāršus kognitīvos testus, kuri satur prasību pēc no jauna apgūtas informācijas. Specifiski darba atmiņas traucējumi var radīt izziņas traucējumus, jo nepietiekama darba atmiņas kapacitāte liedz izteikt vai izmantot prasīto informāciju situācijās, kad nepieciešama elastīga, analizējoša domāšana un grūti izšķirties par kādu variantu.

Atmiņas traucējumi
Amnēzija
Tipiski deklaratīvās atmiņas traucējumi ir amnēzija. Tīra amnēzija attiecas uz relatīvi ierobežotu deklaratīvo atmiņu, ko nevajadzētu attiecināt uz nemnemoniskiem – tādiem kā uzmanības, uztveres, valodas, motivācijas – traucējumiem. Anterogrāda amnēzija ir nespēja uztvert jaunas deklaratīvās atmiņas. Retrogrāda amnēzija ir to atmiņu traucējumi, kas veidojušās pirms amnēzijas sākuma. Tā ir mazāk izteikta attiecībā uz senākiem notikumiem.

Demence
Demenci var definēt kā hroniskus un būtiskus viena vai vairāku izziņas sfēru bojājumus. Līdztekus atmiņas traucējumiem jābūt vēl kādam bojājumam – afāzijai, agnozijai vai izvadfunkciju traucējumiem. Kognitīviem traucējumiem jāparāda kognitīvo traucējumu pieaugumu attiecībā pret personas iepriekšējo stāvokli un jābūt tik nozīmīgiem, lai traucētu darba attiecībās un ikdienas dzīvē. Demence atšķiras no:
• amēzijas, jo neattiecas uz deklaratīvās atmiņas traucējumiem; tā var nozīmīgi bojāt atmiņu kā primārā, tā sekundārā veidā;
• delīrija, jo tā nav akūta pēc norises, nedz arī difūza slimība, kas aptver dažādas funkcijas.
Demence ietver primārās atmiņas vājumu. Alcheimera slimības definīcijās tiek uzsvērta tieši deklaratīvās atmiņas pavājināšanās. Slimība atmiņu var pavājināt sekundāri, kamēr kognitīvs bojājums ietekmē atmiņu rašanos. Demence rada nopietnus uzmanības traucējumus, piemēram, ietekmē atmiņu veidošanos.

Citi traucējumu veidi
Ne visiem pacientiem ar sūdzībām par atmiņas traucējumiem ir demence. Dažiem atmiņa nav traucēta, citiem šie traucējumi ir nelieli. Ja ir šādas sūdzības, jāmēģina izprast patiesais atmiņas traucējumu iemesls. Ir zināma rinda citu veselības traucējumu, kurus var pavadīt atmiņas problēmas:
• depresija,
• delīrijs,
• smadzeņu asinsrites traucējumi,
• pārmērīga dienas somnolence,
• amnestisks sindroms.
Arī citi stāvokļi – mentāla retardācija, bezsamaņa, uzmanības deficīts vai motivācijas grūtības, depresija – sekundāri nozīmīgi būtiski ietekmē atmiņu veidošanos. Dažādi pētījumi pierāda arī atmiņas traucējumus Alcheimera slimības preklīniskā gadījumā.
Turpinās pētījumi par to, kādā veidā smadzenes informāciju organizē zināšanās caur atcerēšanos, sapratni, notikumu analīzi, uztveri. Precīzu datu par atmiņas traucējumu attīstību dažādu slimību gadījumā nav. Runājot par deklaratīvo atmiņu, jācer, ka tad, kad būs iespējams iegūt datus par funkcijām no ikkatras atsevišķas šūnas, mēs uzzināsim, tieši kādā veidā temporālās daivas mediālās struktūras mijiedarbojas ar neokorteksu mācīšanās un atcerēšanās laikā.
Nedeklaratīvās atmiņas jomā ir noskaidrots, tieši kuras smadzeņu daļas ir atbildīgas par kādu noteiktu atmiņas veidu. Notiek pētījumi, lai noskaidrotu, kāpēc tieši šīs šūnas ir atbildīgas par atmiņas komplektāciju un kurā līmenī notiek izmaiņas sinapsēs katra veida atmiņas traucējumu gadījumā.
Kopumā ir skaidrs, ka atmiņas traucējumi ir saistīti ar neiromediatoru izmaiņām un smadzeņu apasiņošanu. Tādēļ atmiņas traucējumus mazina, ārstējot pamatslimību un pievienojot vazoaktīvus un nootropus līdzekļus. Lielāks efekts dažos gadījumos ir memantīnam un tam līdzīgiem preparātiem, tomēr to efektivitāte turpinās tikai medikamenta lietošanas laikā un strauji izzūd pēc lietošanas pārtraukšanas.

Normāla novecošanās
Atmiņu ietekmē arī ar slimību nesaistīta novecošanās. Gados vecāki cilvēki (vecumā virs 60 un 70 gadiem) tipiski izpilda atmiņas testus lēnāk nekā jaunie. Ilglaicīgā atmiņa līdz ar novecošanos izmainās ļoti maz. Darba atmiņa samazinās pakāpeniski. Novecošanās vairāk nekā nestratēģisko deklaratīvo atmiņu ietekmē stratēģisko atmiņu. Semantiskā atmiņa cieš tikai ļoti lielā vecumā. Vēl nav noskaidrots, vai atmiņas pasliktināšanās vecumā ir dabīgs process, vai arī tas ir dažādu ar vecumu saistītu slimību preklīnisks stāvoklis. Tomēr ir skaidrs, ka garīga darba strādniekiem un cilvēkiem, kuri regulāri trenē atmiņu, arī vecumā atmiņas traucējumi ir mazāk izteikti nekā tiem, kuri savu atmiņu nodarbina mazāk.



Literatūra
1. Zola S., Squire L.R. Development and neurobiology//J of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry, Vol 42, Nr 4, 200.
2. Ross G.Webster, Bowen J.D. The diagnosis and differential diagnosis of dementia. Medical clinics of North America, Vol. 86, Nr 3, 2002.
3.Squire L.R., Kandel E.R. Memory: From Mind to Molecules. New York: WH Freeman. 1999.


Fakts, ka bieži vien pacientiem ar īslaicīgas atmiņas deficītu ir
samērā laba ilglaicīgā atmiņa, liek domāt, ka abi šie atmiņas veidi
darbojas paralēli

Slimība atmiņu var pavājināt sekundāri, kamēr kognitīvs bojājums ietekmē atmiņu rašanos
© Daina Jēgere
Atpakaļ pie 2005. gada jūnija numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Jūnijs, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2017. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: