Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Jūnijs, 2005
Ārsts no Marsa, pacients – no Venēras?
P.Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas centra ambulatorajā daļā tika konsultēta slimniece, kura bija izteikti novājējusi un atsūtīta ar aizdomām par ļaundabīgu audzēju, lai precizētu tā lokalizāciju. Centra ambulatorās daļas vadītājai Vijai Voltnerei tomēr nebija pārliecības, ka slimniecei ir audzējs. Daktere lūdza pacienti pastāstīt konkrētāk, ko viņa ēd brokastīs, pusdienās un vakariņās. Sieviete sākusi raudāt: “Virtuvē jau es neeju, jo pēdējo pusgadu kaimiņi man ber ēdienā indi, lai dabūtu manu istabu.” Tikai viens jautājums un bija skaidrs, ka tā ir endogēna patoloģija, ko ģimenes ārsts nevarēja konstatēt tieši tāpēc, ka saruna nebija pietiekama.
Saruna, emocionālais kontakts – viens no darba instrumentiem, varbūt pat vissvarīgākais, ar kura palīdzību nonākt līdz diagnozei un veidot ārstējošas jeb terapeitiskas attiecības. No ārstu mutes šī vispārzināmā aksioma izskanējusi daudzkārt, tāpat kā otra atziņa – pacients reitinga tabulas augšgalā ierindo to ārstu, kurš pienāca pie viņa gultas, uz pleca uzlika roku, aprunājās, uzsmaidīja, nevis to šerpo, kuram vairāk zinātnisko grādu un kurš vairāk stažējies ārzemēs... Taēu nez kāpēc reizēm pārņem sajūta, (pārfrāzējot teicienu), ka ārsts ir no Marsa, bet pacients no Venēras. Kādi ir iemesli, kāpēc nesokas saruna? Un kā nenonākt līdz nopietnam konfliktam?

Pacienta un ārsta intereses – atšķirīgas
Ja respektējam juristu bieži piesauktās pacienta tiesības uz pilnīgu informāciju un pacienta informētu piekrišanu manipulācijai vai operācijai, ja rakstām pacientam saprotamā rokrakstā un runājam ar pacientu saprotamā valodā, ja izrakstām kaudzi zāļu un neizmirstam paskaidrot, kam tas viss domāts, tad ārsta un pacienta neveiksmīgo sarunu vispirms var skaidrot ar šajās attiecībās neizbēgamiem procesiem. Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja GUNTA ANCĀNE teic: “Jautājumu loks, kas liekas visbūtiskākais ārstam, gluži nesakrīt ar to jautājumu loku, kas tāds šķiet pacientam. Te savā ziņā notiek pacienta un ārsta interešu diverģence.”
Profesore stāsta – ārstu, pirmkārt, interesē intelektuālais kontakts, viņš grib iegūt konkrētu faktu materiālu, kas ļautu noteikt diagnozi, diferenciāldiagnozi, līdz ar to nozīmēt adekvātu ārstēšanu un galu galā veiksmīgi darīt savu darbu. Savukārt pacients meklē emocionālu kontaktu – viņš vēlas pastāstīt ārstam par to, kā jūtas. Dalīties savā vainas sajūtā, bailēs, priekā, cerībās, pastāstīt, ka simptomi, kas parādījušies, varētu liecināt par neārstējamu slimību, ka tādi paši simptomi bija arī vectēvam, kad viņam atklāja vēzi pēdējā stadijā, ka tā varētu būt kāda smaga hroniska vai kropļojoša kaite, ka viņš atnācis pie ārsta par vēlu.
To, ka pacients tik ļoti koncentrējas uz savām izjūtām, gaida brīnumu, un nedzird ārsta stāstīto, apstiprina arī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 8.nodaļas vadītājs P‰TERIS STUDERS. “Mums lielākoties ir plānveida operācijas, pacients jau iepriekš ticies ar ārstu, viņam pakāpeniski viss ir izskaidrots – vienkāršiem vārdiem, bez gudriem terminiem, ņemot palīgā zīmējumus. Arī līgumā, ko pirms operācijas paraksta pacients, ķirurgs un anesteziologs, ir norādīts, kādas iespējamās komplikācijas var būt operācijas laikā un pēcoperācijas periodā, bet tik un tā gadās, ka pacients apgalvo: jūs man visu nepateicāt!” Viņš piebilst: no otras puses, nav iespējams visu izstāstīt simtprocentīgi, vissīkākajās detaļās.
G.Ancāne domā, ja vēl pirms 100-150 gadiem ārsts varēja būt vistiešākajā nozīmē ģimenes ārsts, kas pazīst savu pacientu no šūpuļa līdz vecumdienām, tad šodien vairs nevar atļauties tā iedziļināties cilvēkos, jo viņš vairs nav brīvās profesijas pārstāvis. Profesore: “Ir līgumi, ir veselības aprūpes sistēmas uzliktie rāmji, kurā nav paredzēta samaksa par to, ka ārsts labi izprot cilvēka emocionālo stāvokli un, sakārtojot pacienta emocijas, varbūt profilaktiski novērš veselu virkni somatisku slimību. Ārsts mūsdienu pasaulē netiek īpaši motivēts veidot šo emocionālo kontaktu!”
Tas labi sasaucas ar kāda cienījama medicīnas profesora stāstīto – par operāciju, ko viņam veica augstas klases amerikāņu kolēģi. Viņš savu ārstu līdz operācijai pat nebija redzējis – un kāpēc gan tas būtu vajadzīgs, ja ir magnētiskā rezonanse, rentgens, sonogrāfija, asins analīzes... Profesors toreiz sacīja – pat ja kādreiz tehnoloģiskais progress atļaus ārstam pēc vienas asins piles noteikt, kas slimniekam kaiš, pacients tomēr gribēs pie savas gultas redzēt un aprunāties ar ārstu!
Diemžēl, veselības aprūpes procesiem amerikanizējoties, arī Latvijā paliek arvien mazāk ārstu, kas emocionālajam kontaktam ar pacientu piešķir tik būtisku nozīmi. Gastroenteroloģe VIJA VOLTNERE, lai veiksmīgi strādātu ar pacientiem, kuriem ir robežstāvokļi, apguvusi kursu psihiatrijā un psihoterapijā. Daktere: “Pie mums nāk arī ārzemnieki, īpaši ārzemju latvieši, viņi ir pārsteigti, ka mēs tik daudz runājam, tik daudz skatām slimnieku un tikai pēc tam izvēlamies izmeklējumus!” Gastroenteroloģe stāsta – kad slimnieks ienāk kabinetā, viņa vispirms pievērš uzmanību ķermeņa valodai. Vēro pacienta sejas izteiksmi, pozu, izturēšanos. To pašu dara arī pacients, tāpēc daktere cenšas būt pēc iespējas atvērtāka, lai veidotos līdzestība. V.Voltnere teic: “Vienmēr cenšos slimnieka monologu pārvērst racionālā, radošā dialogā. Protams, viņa teiktajā ir jāiejaucas, bet ļoti korekti. Reizēm man vajadzīgas konkrētas atbildes “jā” vai “nē”, citreiz cenšos pacientu provocēt, vaicāju, kā viņš uzskata. Sarunā nav sīkumu!”

Sarežģītais, aizvainotais ārsts
No medicīnas iestāžu vadītājiem dzirdēts viedoklis – iemesls, kāpēc nesokas komunikācija ar pacientu, meklējams arī ārsta personībā. Izcili ārsti mēdz būt cilvēki ar sarežģītu un nepatīkamu raksturu. Lai izbēgtu no konfliktiem ar pacientu un baiļojoties par juristu iesaistīšanos strīdā, problēma tiek risināta, piemēram, piestiprinot izdarīgu un runātīgu māsiņu, kas izskaidro pacientam ārsta nepasacīto un aizvieto trūkstošo emocionālo kontaktu.
P.Studers atzīst – kā vadītājs viņš ne vienmēr var prognozēt nodaļas ārstu attiecības ar konkrētiem pacientiem, kaut gadiem pazīst savus kolēģus. Traumatologs: “Lai gan ļoti reti, bet arī man pašam ir bijis tā, ka neesmu pacientam iepaticies. Bet lielākoties mūsu dakterus pacienti ciena un attiecības ir labas. Ārsti, kuri neprot tādas veidot, ar laiku paši aiziet no medicīnas.”
G.Ancāne domā: “Operācija pacientam reizēm ir nepieciešama un reizēm nav, bet mierinājums vajadzīgs vienmēr. Vai medicīnā ir vieta ārstam, kurš nespēj pacientam sniegt mierinājumu, bet ļoti labi var izdarīt operāciju? Acīmredzot ir, jo tādi ārsti pastāv.” Viņa gan piebilst – visticamāk šādam ārstam ir iekšējas grūtības, kas liek būt dusmīgākam, nekā situācija tajā brīdī prasa. Ja viņš varētu tikt tam pāri, tad neapšaubāmi būtu vēl vairāk iecienīts, mīlēts.
Taēu profesore G.Ancāne taujā tālāk – kur tad nereti slēpjas ārsta aizvainojuma sakne? Kāda šodien ārstam ir motivācija būt brīnišķīgam? Un atbild: “Ja ilgākā laika periodā ārsts sabiedrībai vairāk atdod nekā saņem, tad iestājas izdegšanas sindroms. Tā izpausmes ir dažādas; viena no tām – cinisms, rezignācija un bezjēdzības sajūta, kas rada vēlmi dot sabiedrībai to pašu, ko ārsts jūtas no sabiedrības ilgstoši saņēmis – nenovērtēšanu, necieņu un tamlīdzīgi.” Viņa atzīst – protams, skumji, ja pacients jūt, ka viņš ārstam konkrētajā brīdī nav tas svarīgākais, ka negribot pār pacientu izlīst sarūgtinājums, kas ārstā sakrājies pret sabiedrību vai dzīvi vispār.
Profesores sacīto ilustrē kāda pacienta stāsts – ticis uz pieņemšanu pie laba speciālista par valsts naudu, viņš saņēmis strupas atbildes, sajūtu, ka traucē steidzīgo ārstu, ka aiz kabineta durvīm taēu gaida rinda... Tajā pašā laikā no pacientiem, kas apmeklējuši šo ārstu par maksu, dzirdētas vislabākās atsauksmes. No vienas puses, tas ir saprotams, no otras puses, ārstu diskusijās izskanējis viedoklis – ir bīstami, ja atalgojums un profesionālā darba kvalitāte sarindojas cēloņu seku attiecībās. Pret to iestājas arī P.Studers: “Mūsu nodaļā attieksme pret visiem ir absolūti vienāda, vienīgi maksas pacientiem ir neliels bonuss: viņi var gulēt atsevišķā palātā un iet uz operāciju pirmajā kārtā.”
G.Ancāne saprot, ka ārstu attieksme pret maksas pacientu varētu būt ieinteresētāka – ārsts var atļauties veidot emocionālu kontaktu ar pacientu, ne tikai lietišķi iztaujāt par fizisko labsajūtu, jo arī “pacienta ieinteresētība savā veselībā ir tik liela, ka viņš maksā ārsta ieguldījumam un enerģijas patēriņam kaut cik atbilstošu honorāru.”
Profesore gan norāda, ka neieinteresēta attieksme pret pacientu, strādājot valsts finansētajā medicīnā, nekādā ziņā nenozīmē nolaidību un paviršību, jo ārsti ir spēcīgas personības ar augsti attīstītu pienākuma izjūtu, vājāki cilvēki vienkārši neiztur grūtās studijas, un viņi patiešām dara visu iespējamo un bieži vien arī neiespējamo. “Nolaidība pret pacientu pieļauta netiek, taēu parādās nolaidība pret sevi. Rezultātā ārsts, kurš nav pietiekami atpūties, slimniekam spēj veltīt mazāk laika nekā gribētu un vajadzētu. Bez tam mēs arī redzam, ka ārsti mirst relatīvi jauni – cits ar vēzi, cits nelaimes gadījumā. Lūk, šī ir nolaidība, kuras saknes sākas sabiedrības nolaidībā pret ārstu.”

Runāt vienā valodā?
Juristi atzinuši, ka būtisks konfliktu iemesls ir arī neprasme runāt vienā valodā ar pacientu. Ārstam raudzīties uz pacientu no augšas, būt Dieva vietā esot pat izdevīgi – ietaupās laiks, kura objektīvi pietrūkst, turklāt tā ir vienkāršāk, nav jāpiepūlas. G.Ancāne: “Runāt vienā valodā nenozīmē sarunu atbilstoši katra līmenim. Runāt vienā valodā nozīmē izjust savstarpēju cieņu. Līdzvērtīgas attiecības ir respektējošas. Ja cilvēks spēj izrādīt cieņu otram, tas nozīmē, ka viņš ciena arī pats sevi. Tad ārstam nav jākompensē sava nevērtības izjūta un jārunā ar pacientu no augšas.” Profesore atkal vērš uzmanību uz to, kā neadekvāti zemais atalgojums iedragā ārsta paštēlu un rada potenciālu iespēju, ka ārsts, lai kompensētu savu mazvērtību, varbūt runās augstprātīgā tonī.
Ja par šādu toni neko skaļi neteiks padomju laika cilvēki, kas pieraduši, ka viņus gan kāds kontrolē, gan par viņiem parūpējas, vai vientuļie pensionāri, tad diez vai ar šādu sarunas manieri samierināsies jaunie, aizņemtie un izglītotie. Kā ar katru no viņiem sarunāties?
P.Studers dalās savā pieredzē. Viņa nodaļā nonāk pārsvarā vecāka gadagājuma pacienti. Ar viņiem esot viegli un patīkami strādāt, dzīve visiem ir aptuveni vienāda, tikai dažam ir labāk, bet citam sliktāk situēti bērni. Sava pieeja izveidota pret agresīviem pacientiem. Traumatologs: “Ja zinu, ka nodaļā ir kāds konfliktējošs slimnieks, bieži dodos pie viņa kopā ar kolēģi, mierīgi aprunājamies. Labi iedarbojas saruna klusā balsī, uzsvērti pieklājīgā tonī. Ja netiekam paši galā, lūdzam talkā kādu no administrācijas, lai fiksētu visu medicīniskajos dokumentos, tad vēlāk faktus nav iespējams sagrozīt ne vienai, ne otrai pusei par labu.”
G.Ancāne nešķiro pacientus skandālistos, nelīdzestīgajos, pensionāros, jaunajos un zinošajos. Viņa domā, ka šādas grupas nav vērts izdalīt, jo visu pacientu emocionālais stāvoklis ir izmainīts un visi vēlas vienu: būt saprasti, spēt uzticēties savam ārstam. Protams, cilvēkiem ir dažāda pieredze saskarsmē ar mediķiem un medicīnas iestādēm, arī raksturs un dzīves pieredze katram sava. Daudziem bērnībā un arī vēlāk nav laimējies satikt cilvēkus, kuri spētu dot mierīgu, respektējošu attiecību veidošanas pieredzi. Šiem cilvēkiem veidot tuvas attiecības nozīmē cīnīties par sevi. Ārstam to nebūtu jāuztver personiski, jo šāds cilvēks arī aiz ārsta kabineta durvīm uzvedas līdzīgi.
Lielā mērā savu iekšējo problēmu dēļ tā dēvētie skandālisti nav varējuši satikt ārstu, kurš pietiekami labi prot veidot attiecības ar cilvēku, kuram ir agresijas problēmas. Profesore: “Ārsti bieži vien nobīstas no dusmīgiem pacientiem, kaut patiesībā tas dusmīgais ilgojas nevis pēc tā, lai no viņa baidās, bet lai saprot, kāpēc viņš ir dusmīgs, un sniedz mierinājumu tāpat kā citiem.” Visbiežāk šie cilvēki baidās, ka ārsts nesapratīs, ka nepievērsīs tik daudz uzmanības, cik nepieciešams pareizas diagnozes noteikšanai, atstums, jo pacients neliksies pietiekami labs, par kaut ko vainos… Ja ārsts zina, ka agresija aug no šīm dažādajām saknēm, tad viņš var neuztvert pacienta agresivitāti personīgi, to it kā apiet un runāt ar pacientu nevis kā ar agresīvu, bet kā ar baiļpilnu cilvēku. “Tā ir efektīva komunikācija, kas ārstam ļauj nodibināt terapeitiskas attiecības,” atzīst G.Ancāne.
Dažas gudras aizsargbarjeras
Konfliktu iemesli ir tik dažādi, ka nav vienas receptes, kā no tiem izbēgt. Lūk, tikai dažas pieredzē balstītas atziņu esences.
Būt pieejamam savam pacientam! Iespējams, tas nozīmē arī iedot sava mobilā tālruņa numuru, lai neskaidrību gadījumā tomēr patraucē tevi, nevis kolēģi! Būt pieejamam arī sarunā – ar izturēšanos, attieksmi neradīt nepārvaramu attiecību distanci! Atcerēties par cilvēcīgo sarunu, pēc kuras ilgojas pacients! P.Studers: “Ņoti būtiski, lai pacients netraucēti varētu aprunāties ar ārstu divatā. Nodaļā esam ierīkojuši šādu apskates istabu, kur sarunai netraucē citi slimnieki, personāls, radinieki.”
Teikt labus vārdus par savu kolēģi! V.Voltnere: “Ja redzu, ka pacientam ir psiholoģiska barjera pret ārstu, konflikts ar ģimenes ārstu, saku: redziet, nav tas ģimenes ārsts nemaz tik slikts, ja jau atsūtīja pie manis.” G.Ancāne iesaka atcerēties, ka regresijā esoša pacienta sajūtas var salīdzināt ar bērna sajūtām, kurš jūtas drošāk, ja vecāki savā starpā labi satiek. Līdzīgi arī pacienta drošības sajūta palielinās, ja viņa ārstējošie ārsti sadarbojas.
Taēu liels darbs paveicams arī veselības aprūpes politikas veidotājiem – lai ārsts varētu strādāt apstākļos, kuros viņam nav jābaidās no konflikta sekām. Lai ir atstāta arī zināma pieļaujamā telpa, kaut pavisam neliela, ārsta kļūdām vai neveiksmēm. G.Ancāne: “Arī dakteri var būt pārguruši, un tad ir svarīgi, ka ārsts var akceptēt to, ka viņam reizēm var arī misēties. Ja tā, tad neveiksme neievaino ārsta paštēlu, viņš nevis nobīstas (ko es izdarīju!?), bet domā, ko varētu vērst par labu, viņa domas un uzmanība pievēršas pacientam dubultā apmērā. Ja sabiedrība nostāda ārstu pilnīgā beztiesības telpā, ka viņam ir jābūt kā robotam – absolūti precīzam, tad ārsts nevar fokusēties uz pacientu, bet centrējas uz sevi un savu kļūdu, ir pārbijies un diemžēl domā par to, kā kļūdu noslēpt.”

Ārstu, pirmkārt, interesē intelektuālais kontakts, viņš grib iegūt konkrētu faktu materiālu. Savukārt pacients meklē emocionālu
kontaktu – grib dalīties savās bailēs, vainas sajūtā, cerībās, priekā

Pacienta teiktajā ir jāiejaucas, bet ļoti korekti. Reizēm man vajadzīgas konkrētas atbildes “jā” vai “nē”, citreiz cenšos pacientu provocēt, vaicāju, kā viņš uzskata. Sarunā nav sīkumu!

Ja nodaļā ir kāds konfliktējošs slimnieks, bieži dodos pie viņa kopā
ar kolēģi. Labi iedarbojas saruna klusā balsī, uzsvērti pieklājīgā tonī. Ja netiekam paši galā, lūdzam talkā kādu no administrācijas

Ja redzu, ka pacientam ir psiholoģiska barjera pret ārstu, konflikts ar ģimenes ārstu, saku: redziet, nav tas ģimenes ārsts nemaz tik slikts, ja jau atsūtīja pie manis
© Ilze Zonne
Atpakaļ pie 2005. gada jūnija numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Jūnijs, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: