Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Jūnijs, 2005
Ar ceturtās varas acīm. 1.daļa
Ne velti žurnālistus sauc par ceturto varu – viņi veido viedokli, rada stereotipus, ietekmē procesus. Kāds ir ārsta tēls Latvijas plašsaziņas līdzekļos? Kādas ziņas – labās vai sliktās – par ārstiem tajos nonāk biežāk? Vai žurnālisti pietiekami korekti balansē starp pacientu un ārstu viedokļiem? Un vai masu saziņas līdzekļi šad un tad nenodara pāri ārsta reputācijai, ekspluatējot viedokli, ka ārstiem ir tikai pienākumi, savukārt pacientiem – tikai tiesības? Lūk, ko domā paši žurnālisti.
Ārstiem nav drosmes runāt
AIJA KINCA, LTV Panorāma
Es vienmēr saku, ka žurnālistika ir subjektīva, kādu bildi televīzijā izvēlies, tā uztver. Ja gribi raksturot nelieti ārstu, vari nofilmēt, kā viņš aizbrauc ar dārgu mašīnu vai kā pacients aizklibo ar savu spieķīti. Subjektīvisms katrā kadrā! Ziņās ir ļoti grūti kaut ko neitrāli izdomāt. Tomēr, ja sižetā tiek rādīts konflikts starp ārstu un pacientu, es vienmēr cenšos ļaut runāt abiem vienādi gari, lai nevarētu pārmest, ka esmu vienā pusē. Galvenā veiksme, ja mūsu skatītājs pats izdara secinājumu.
Manuprāt, šobrīd ārsta tēls sabiedrībā ir ar mīnuszīmi. Kurš medijs negribēs runāt par skandālu? Visi gribēs! Bet par labo... mazāk. Jautājums – ko cilvēki vairāk atceras: to, ka Stradiņiem bija milzīga jubileja, vai to, ka kāds paņēmis aploksni? Cilvēka dabā ir atcerēties slikto. Labais ir norma, sliktais – ārpus normas. Televīzijā ir grūti runāt arī par nepopulāriem jautājumiem, piemēram, pacientu līdzestību. Tai nav ziņu vērtības. Ziņu vērts notikums, briesmīgi, protams, skan, būtu tad, ja pacients būtu nomiris no tā, ka nav lietojis ārsta nozīmētās zāles.
Pirms kāda gada vai diviem, kad bija skandāli par naudas pieprasīšanu, par šantāžām, tad ārsts absolūti bija negatīvais tēls. Man gribētos ticēt, ka zemākajam punktam ir tikts pāri. Panorāma noteikti cenšas balansēt starp plusiem un mīnusiem, tomēr pat visas lieliskās operācijas, kas paralēli skandāliem tika atspoguļotas, nespēja izvilkt ārstu ar pluszīmi. Šogad, manuprāt, tas beidzot sāk kaut kādā veidā izlīdzināties.
No žurnālistiskā viedokļa visvieglāk ir dabūt pacientu viedokli – ir Pacientu tiesību aizsardzības birojs, kas vienmēr gatavs par konkrētām lietām runāt, ir daži ļoti spēcīgi pacientu advokāti, arī nevalstiskās organizācijas. Ministrija runā vienmēr, jo ir jārunā. Paliek ārsts. Hamburgeram tā būtu gaļa – pacients augšējā, ministrija apakšējā bulciņa, un tas, cik daudz būs gaļas, ir atkarīgs no veiksmes – cik sazvani, pielauz vai nepielauz kādu ārstu runāt. Šī vidusdaļa prasa visvairāk laika, bet, kad esi dabūjis to gatavu, ir gandarījums.
Pozitīvajos sižetos ārsti ir gatavi runāt, bet problēmu situācijās izvairās izteikties. Man tiešām tā ir bijis – zvanu lielu slimnīcu vadītājiem, vaicāju, vai ir gatavi izteikties, bet viņi atsakās! Viņi negrib runāt pretī ministrijai, negrib komentēt ministrijas dokumentus, kas nebūt nav tik slavējami. Tāpēc vienīgais, ko redzam, ir atklātās vēstules, ko publicē. Vai arī piketi kā galējais izmisuma solis. Bet tādu normālu viedokli, kas skaidrotu sabiedrībai, ko ārsti patiesi domā, ir ļoti grūti dabūt.
Kamēr Veselības ministrija būs naudas maka turētāja, slimnīca – pakalpojuma sniedzējs un valsts pirks pakalpojumu par nožēlojamu dempinga cenu, normāla dialoga nebūs. Smieklīgs bija slimnīcu mēģinājums neparakstīt līgumus ar valsti par šo gadu. Publiski izskanēja viedoklis – līgumi slikti, neviens neparakstīs, bet tad viena aiz otras slimnīcas atsevišķi parakstīja. Kāda vienotība?! Tā ir pilnīgi normāla monopolista taktika – ja jūs negribat, tad palieciet vispār aiz borta.
Ārsti ir tik finansiāli sasaistīti, ka viņi nav gatavi atklāt, ko patiesībā domā. Pa telefonu jā, bet filmēties nē. Daudzkārt ārpus kadra nācies noklausīties, ko dakteri domā par ministriju, bet, kad ieslēdzam kameru... Tā ir pašu ārstu vaina, drosmes trūkums. No otras puses – ļoti labi saprotu: viņi sistēmā ir bijuši ilgi un zina, kas var sekot. Patiešām ir bijis tā, kad ārsts par daudz izrunājas, tad slimnīcā pēkšņi ierodas papildu pārbaude.
Tās ir kā divas realitātes. Viena – ko domā ārsti un kas patiesībā notiek, otra – kas parādās plašsaziņas līdzekļos. Man parāda algas lapiņu, un ir skaidri redzams, ka ar to nevar izdzīvot, bet te viņš aizbrauc dārgā mašīnā, par kuru maksā līzingu. Tātad ir citi ienākuma avoti. Reti kurš pasaka visus līdz galam.
Tāpēc rodas iespaids, ka žurnālisti neatspoguļo patieso ainu. Un tad veidojas situācija – es ieeju uzņemšanas nodaļā un pretim metas sanitārs, saucot: ko jūs te darāt, vai atkal nākat mūs nomelnot, kaut gan biju ieradusies, lai filmētu materiālu par veiksmīgu operāciju! Starp citu, visās slimnīcās vērojamais negatīvisms pret medijiem pārsvarā nāk no palīgpersonāla, nevis no ārstiem. Bet kas tad žurnālistam atliek, ja ārsts nestāsta, ko domā? Uzklausīt ministrijas viedokli un pacientu tiesību aizstāvjus – divus trīs juristus, kas Latvijā nebaidās runāt.
Manuprāt, Ārstu biedrībai būtu krietni vairāk jārunā par dažādiem jautājumiem, bet viņi runā tikai, kad viņiem tas ir izdevīgi, nevis tad, kad ir noticis kas slikts. Latvijas Ārstu biedrības vadītājs vienlaikus ir arī savā slimnīcā ļoti svarīgs cilvēks. Vēl Latvijā ir ļoti daudz ārstu profesionālo organizāciju, no kurām varētu izveidot veselu telefonu grāmatu, taēu man nav viena konkrēta cilvēka, kam prasīt oficiālu ārstu viedokli.
Ārsti nereti domā – tāpat jau neko neuzrakstīs, nepastāstīs. Norunāju pusstundu, bet parādīja vienu minūti. Taēu ir jārēķinās ar televīzijas specifiku! Tāpat ārsti neizmanto savus trumpjus, neizstāstot labās ziņas. Ir bijusi kāda unikāla operācija un žurnālistam gandrīz vai jālūdzas, lai viņš par to izstāsta. Ārsts visu nakti ir operējis, viņš labāk aiziet mājās un izguļas, nevis izstāsta, cik viņš ir labs. Sabiedrība nevar uzzināt, ja ārsts par to nerunā!

Visbiežāk pacientu uz redakciju atved saskarsmes trūkums
MĀRA LIBEKA, Latvijas Avīze
Pie manis nesen bija atnācis cilvēks pēc acu operācijas un sūdzējās par tās iznākumu. Pēc viņa stāstījuma nopratu, ka pacients ir nevis aplami izoperēts, bet ārsts ne pirms, ne pēc operācijas nav ar viņu kārtīgi izrunājies, nav izstāstījis par iespējamo komplikāciju risku. Tiesa, ir jau arī diezgan daudz tādu, kuriem nekas nepielec, bet tad jārunā ar pacienta piederīgajiem vai jāmeklē kāds cits ceļš. Reizēm ārstam tas šķiet lieki, bet tieši šī iemesla dēļ jau rodas konflikti. Visbiežāk pacientu uz redakciju atved elementārs saskarsmes trūkums starp ārstu un pacientu. No otras puses ārstiem objektīvi pietrūkt spēka, viņi ir pārguruši...
Savulaik esmu rakstījusi nepatīkamus rakstus par dakteri, kurš ir neprofesionāli veicis savu darbu. Tās bija rupjas, acīmredzamas kļūdas, kuru rezultātā septiņi cilvēki kļuvuši par invalīdiem. Kad, izrunājies ar pacientiem, aizej pie ārsta un viņš stāsta tik ticami, šķiet – taisnība varētu būt abām pusēm. Kā izvērtēt? Tad ir ļoti rūpīgi, pacietīgi jāpēta visi dokumenti, jāparedz, ka varētu būt arī tiesas prāva. Toreiz gan paši mediķi viņu novērtēja ļoti asi – parasti jau ārsti, pārstāvot vienu cunfti, uz tādām lietām piever acis.
Bija arī gadījums, kad kādas pašvaldības vadītājs mani informēja par sievieti, kuras dēlam jātaisa smaga operācija – jaunā sieviete bija izmisusi, kad pirms operācijas viņai tika pieprasīts tūkstotis dolāru, viņa bija meklējusi palīdzību savā pašvaldībā. Toreiz, lai noskaidrotu patiesību, es pa kluso izstaigāju nodaļu un aprunājos ar pacientiem. Un visi man stāstīja vienu un to pašu – nauda pirms operācijas tiek prasīta. Ja ārsts man būtu, acīs skatoties, pateicis: ziniet, man ir ļoti maza alga, man ir ļoti smags darbs, un es tā daru... es to rakstu nebūtu uzrakstījusi. Bet, ja man acīs saka – nekā tāda nav, nevarēju klusēt!
Taēu vienmēr, rakstot šādus rakstus, esmu uzklausījusi abas puses. Vissmagākā kļūda, ko žurnālists var pieļaut – ja pēc pacienta bēdu stāsta skaidri jau redz plānu, ko grib uzrakstīt. Pētot materiālu, viss var sagriezties kājām gaisā. Vai gadījies iestāties ārsta pusē? Tā ir problēma žurnālistu vidū. Pārsvarā jau mēs, žurnālisti, nostājamies pacienta pusē, jo lasītājs ir pacients, bet ārstu ir neliela saujiņa. Taēu ir bijuši gadījumi, kad esmu atteikusies rakstīt pacientam par labu un kritizēt ārstu. Es domāju, ka ārstiem vajadzētu vairāk pašiem rakstīt plaši lasītos saziņas līdzekļos. Tieši tas uz lasītāju vislabāk iedarbojas.
Ir jau tā, ka presei vajag sensācijas, to nevar noliegt. Taēu Latvijas Avīzei ir zināma pietāte pret ārstiem, ārsts tomēr ir vairāk pozitīvais tēls. Nevar nepārtraukti sist ārstus, vajag arī kaut ko labu uzrakstīt. Mums ir ļoti daudz mediķu padomu, praktiskas informācijas, ar kuras starpniecību ārsti tiek reklamēti, tāpēc man šķiet, ka labais un sliktais mūsu avīzē ir līdzsvarā.
Piekrītu, ka par ārstu tiesībām un pacienta pienākumiem praktiski netiek runāts, par pacientu tiesībām – gan ļoti daudz! Kaut gan ārsta un pacienta tiesībām vajadzētu būt līdzsvarā. Ārstam ir tiesības atteikties ārstēt cilvēku, ja viņš neievēro ārstēšanās programmu – vai ārsts šīs tiesības ievēro? Man nav zināmi tādi gadījumi. Pacientam no vienas puses ir tiesības uz pilnu informāciju, bet ārstam, redzot, ka pacients nav līdzsvarots, visu nestāstīt. Kā tad lai to izpilda? Tas vairāk ir ētisks jautājums, kas nav likuma burtā izsverams. Iespējams, pacientu tiesības tik daudz tiek skartas, jo viņi jūtas dažādi aizskarti un grib būt epicentrā. Ir jau arī daļa taisnības, ka daudziem mediķiem pret pacientu ir pavirša attieksme. Turklāt radies priekšstats, ka ārsti jau savas kļūdas noslēpj, kolēģi piesedz, neko tāpat nevar pierādīt...
Mana prognoze nākotnei: ārstu un pacientu attiecības sasprings, konflikti saasināsies. Veselības ministrs uzstāj, ka intensīvāk jāārstē pacienti, ka vienpadsmit dienas ir par ilgu. Man jau ir zināms, ka cilvēkus ne dzīvus, ne mirušus izraksta no slimnīcas. Ārsts jūtas kā tāds nodokļu inspektors – atsevišķās mazajās slimnīcās no 1.aprīļa divās nedēļās bija izveidojies jau 500 latu parāds tieši pacientu nenomaksātās nodevas dēļ. Tiem, kuri nevarēs samaksāt naudu, radīsies mieles pret ārstniecības iestādi, mediķiem. Viņi jau nesaprot, reizēm negrib saprast, ka tā ir valdības politika. Augs ārstniecības iestāžu parādi, tiks samazināts pakalpojumu apjoms, iepirkti lētākie medikamenti, pakalpojuma kvalitāte kritīsies – to izjutīs pacienti. Ko viņi vainos? Ne jau veselības ministru Bērziņu! Dakterus!

Ārsti paši rada savu tēlu: ak, mēs mazie nabadziņi!
MAIRITA ZNOTIˆA, Latvijas radio 1
Kad Latvijas radio otrdienās izskan Klātienē ar klausītāju, ļoti labi var just, ka cilvēki ar lielu pietāti ārstam gan jautā, gan viņu uzklausa. Es domāju, ka nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu – vai ārsts cilvēkiem joprojām ir autoritāte? Gan jā, gan nē. Atceros, kādā diskusijā par nelegāliem maksājumiem viens viedoklis bija: nu, jā, tiem ārstiem jau nav pilnīgi nekādas morāles, viņi neko nedara, bet runā tikai par naudu! Bet otri iebilda: kā tā vispār var teikt par ārstu, viņi taēu pārstāv to visaugstāko, cēlāko, prestižāko profesiju.
Man šķiet, ka ārsta tēlu plašsaziņas līdzekļos lielākoties rada paši ārsti. Pēdējā laikā ārsti par sevi bieži ir skandējuši: ak, mēs mazie nabadziņi! Mums tik maz maksā, neviens mūs nenovērtē, neviens mūs neaizstāv! Cilvēki klausās un sāk to pieņemt par patiesību – redz, ārsts, mazais nabadziņš!
Negribētu sacīt, ka masu saziņas līdzekļos parādās vairāk slikto ziņu par ārstiem. Žurnālists vienkārši pievērš uzmanību tam, kur ir kāds samezglojums, neatrisināti jautājumi. Var jau to saukt par slikto ziņu, bet tur, kur viss ir gludi, žurnālistam nav ko urķēties, nav interesanti. Es nedomāju, ka veselības aprūpe ir izņēmums, gluži tāpat ir citās jomās.
Nevaru apgalvot, ka simtprocentīgi vienmēr izdodas pārstāvēt visas iesaistītās puses, taēu mēs cenšamies. Radio ir tā īpatnība, ka varam pieslēgt telefonu un uzklausīt klausītāju. Domāju, ka proporcionāli ārsta viedoklis radio izskan vairāk, jo viņš ir savas jomas eksperts, bet pacienta redzējums ir ļoti subjektīvs un konkrētais cilvēks bieži vien ir ļoti tālu no veselības reformām.
Ir ļoti maz pacientu, kas ar radio palīdzību mēģina atrisināt personisku konfliktu ar ārstu. Ja arī gadās kāda pacientu sūdzība, tad mēs vienmēr cenšamies pārbaudīt faktus. Un, ja kāda konflikta gadījumā tiek uzklausītas abas puses, tad nez vai ārsta reputācija no tā cieš – klausītājs pats izdara izvēli, kura pusē nostāties.
Taisnība, žurnālista subjektīvo nostāšanos vienā vai otrā pusē, to, ka viņu kāda problēma nav atstājusi vienaldzīgu, var nojaust. Un iespējams, ka pats žurnālists to nemaz nemana. Esmu to piedzīvojusi. Pēc raidījuma, kurā tika apspriesta abu bērnu slimnīcu apvienošana (par kuras lietderību es šaubos), uzklausīti abu slimnīcu, ministrijas pārstāvju viedokļi, nācās dzirdēt – nu, tik tendencioza saruna... Man jau pašai nešķita, jo it kā objektīvi uzklausīju “par” un “pret” nostāju.
Nedomāju, ka ārstiem nav nekādu tiesību, taēu šodien mēs patiešām dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Pacients maksā, turklāt mūsu valstī – diezgan daudz, līdz ar to viņam ir tiesības saņemt atbilstošu pakalpojumu, kvalitāti un arī attieksmi. Vienkāršo cilvēku maz interesē reformas, tas, kā sadalās nauda veselības aprūpē, viņš negrib būt ķīlnieks starp ārstu un valsti, bet saņemt kvalitatīvu pakalpojumu.

Ārsts joprojām autoritāte
JEKATERINA TIMOFEJEVA, Telegraf
Mūsu lasītājam, pirmkārt, ārsts ir cilvēks, kurš nāk palīgā, kad pacientam rodas kādas problēmas, viņam ir vienalga, kāds ir ārsta raksturs, vai viņam ir problēmas ar atalgojumu. Protams, Telegraf lasītājs uzskata ārstu par autoritāti, kā gan citādi – pacients taēu atdod sevi ārsta rokās, uztic viņam savu veselību, dzīvību!
Negribētu piekrist viedoklim, ka presē nonāk tikai sliktās ziņas par veselības aprūpi, par medicīnu. Tiesa, pēdējā laikā presē un arī mūsu avīzē parādās vairāk negatīvu ziņu. Taēu ne tāpēc, ka žurnālisti tās apzināti izvilktu saulītē, vienkārši valstī izveidojusies tāda situācija – vienlaikus uzpeldējušas daudzas veselības aprūpes problēmas: korupcijas skandāli, ārstu neapmierinātība ar atalgojumu. Taēu gan mūsu avīzē, gan presē vispār ir daudz labas, līdzsvarojošas informācijas – ārstu padomi veselības saglabāšanā un slimību ārstēšanā.
Gatavojot rakstu, mums svarīgi dzirdēt gan pacienta, gan ārsta viedokli, turklāt uzklausām arī valsts institūciju pārstāvjus – lai lasītājs pats izdara savus secinājumus! Tas ir žurnālistikas ētikas kodekss, kuru mēs cenšamies turēt pietiekami augstu. Gribu gan piebilst, ka esmu sastapusies arī ar ārstu nostāju – labāk lieciet mūs mierā, komentāru neprasiet.
Nedomāju, ka žurnālisti tīši kādu ārstu gribētu nomelnot vai graut viņa reputāciju. Ja pacients sūdzas žurnālistam, tas nozīmē tikai to, ka masu informācijas līdzekļi reizēm tiek uztverti kā instruments konflikta atrisināšanai. Taēu mūsu laikrakstā neparādīsies tāds raksts, kurā pacients tikai žēlojas, bet mēs nedodam vārdu ārstam. Vienmēr jāpatur prātā iespēja, ka arī pacients var nebūt taisnīgs. Pat ja es cilvēciski nostājos kāda pusē, savās emocijās padalīšos ar kolēģiem, ziņās tas neparādīsies. Komentārā, protams! Taēu tajos emocijas vairāk vērstas pret valsts amatpersonu muļķīgiem ierosinājumiem, ne attiecībām starp ārstu un pacientu.
Kaut gan ārsti mums ir ļoti dažādi, kad ir runa par kādām problēmām, kas skar šo profesiju, manuprāt, viņiem ir vienprātīgs viedoklis. Neizjūtu viņu sašķeltību asociācijās vai spilgtās personībās.
Nepiekristu apgalvojumam, ka ārstam ir tikai pienākumi, bet pacientam – tiesības. Tiesības ir gan pacientam, gan ārstam. Pacientam tiešām ir tiesības saņemt kvalitatīvu ārsta palīdzību. Savukārt ārsta tiesības ir no valsts saņemt normālu samaksu par padarīto darbu. Taēu, ja starp ārstu un valsti rodas kādas domstarpības par darba samaksu, slodzi, novērtējumu, pacients tomēr nedrīkstētu ciest.




Turpinājumu lasiet nākamajā – augusta – numurā.

Ārsti neizmanto savus trumpjus! Ir bijusi kāda unikāla operācija, un žurnālistam gandrīz vai jālūdzas, lai ārsts par to izstāsta

Ārstiem vajadzētu vairāk pašiem rakstīt plaši lasītos saziņas līdzekļos. Tieši tas uz lasītāju vislabāk iedarbojas

Nedomāju, ka žurnālisti tīši kādu ārstu gribētu nomelnot. Ja pacients sūdzas žurnālistam, tas nozīmē tikai to, ka prese reizēm tiek uztverta kā instruments konflikta atrisināšanai
© Diāna Ričika, Anda Valtere
Atpakaļ pie 2005. gada jūnija numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Jūnijs, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: