Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Jūnijs, 2005
Āķis lūpā!
Viņi ir gan individuālisti, kas dod priekšroku divvientulībai ar ūdeni, gan kolektīva pasākuma piekritēji, kas īsto garšu gūst no maēošanās ar kolēģiem, trofeju samērošanas un kopā būšanas. Tomēr viņiem visiem pirmajā vietā ir process – tā bilde, kā zivs pieķērās un kā ar to cīnījās. Nevis rezultāts.
Urologu copes maēu tēvs
briest savai mūža zivij
Cik urologs ANDREJS LEIŠE sevi atceras, makšķerkāts ir bijis viņa labākais sabiedrotais. Makšķerēšana ir viņa vaļasprieks, kas laika gaitā kļuvis par dzīvesveidu – domās pie ūdeņiem viņš ir visu laiku.

Kā es izvilku savu pirmo krokodilu
Tas lielā mērā ir tēva nopelns, jo viņš bija kārtīgs makšķernieks, un es, kā jau puišeļiem ierasts, devos viņam uz ezeru līdzi. Iepatikās man tā lieta. Sēdēju tēvam blakus, mēģinājām abi ar vienādu pludiņu, vienādu āķi, vienā un tajā pašā dziļumā un pat ar vienu un to pašu tārpu, ka tavu sodību – tēvs lielos brekšus velk vienu pēc otra, bet man pa tukšo. Gandrīz vai jāraud par šādu netaisnību! Kad pēc gadiem apmācīju copes lietās kaimiņu puiku, atkal tāpat – tas pats āķis un dziļums, metam no vienas vietas, taēu man ķeras, bet viņam nē. Kaut kāds paradokss! Tikai vēlāk sapratu, ka šim paradoksam ir arī cits vārds – pieredze.
Apgalvot, ka visus copēšanas smalkumus man iemācījis tēvs, nevarētu, jo viņš bija pārliecināts pludiņmakšķerētājs. Man savukārt vairāk tīk spiningošana. Lai arī tās pamatus iemācījos no brālēna, pazīstamā makšķernieka Egila Koha, mans īstais skolotājs spiningošanā ir kāds 85 gadus vecs kungs ar attiecīgu makšķerēšanas stāžu, ar kuru esam pārinieki jau piecpadsmit gadus. Fantastisks cilvēks ar joprojām skaidru galvu. Saprotamies no pusvārda.
Tieši pārī ar viņu man ir izdevies noķert savu līdz šim lielāko lomu – 5,8 kilogramus smagu līdaku. Ja agrāk, novērtējot manus smalkos makšķerrīkus, viņš skeptiski teica: “A, ko tu darīsi, kad pieķersies kārtīga līdaka?”, tagad jūtos lepns, dzirdot – met pats, tev labāk sanāk!
Toreiz, kad tiku pie lielā loma, bijām pārbraukuši pāri Usmas ezeram pie vienas alkšņu saliņas. Vējš liels, laivu noturēt grūti. Parasti tas, kurš sēž pie airiem (makšķernieki spiningo pa pāriem: viens airē, otrs – met), pats jūt, kurā brīdī, kurp, cik tālu un cik ātri ir jāairē. Visu dienu var sēdēt laivā, nepārmijot ne vārda, bet laiva slīd it kā līdzi tavām domām. Taēu šī bija tā retā reize, kad pārinieks kaut kā nespēja izsekot manam domu gājienam – es vizuli gribēju iemest citā vietā, bet viņš airēja ierastajā maršrutā. Nezinu, tā bija priekšnojauta vai kā citādi, bet, kad tomēr tiku kārotajā niedrājā iekšā, kā metu, tā ar pirmo reizi lielais krokodils bija rokā. Burtiski uzreiz pēc tam noķēru arī ēetrus un trīs kilogramus smagas līdakas. Paziņa, kā reiz, bija devies uz Ālandu salām, kur līdaku, ka biezs. Zvanīju, lai padižotos ar savu lomu. Biju domājis, ka šis ar savu lielo lomu jau atpakaļ atbraucis, bet nē – jau trešo dienu dzerot šņabi, bet no zivīm ne vēsts. Tā ka – ir vēl zivis Latvijā, ir! (smejas – aut.)
Tagad lielo lomu (aptuveni 5 kg smagas līdakas A.Leišem ir piecas – aut.) galvas izkaltētas karājas lauku mājas bēniņos. Kad kādu laiku loms nav bijis nekāds dižais, skatoties uz šīm trofejām, pat neticas, ka pats ko tādu varētu būt noķēris...

Pēc ēetrām stundām attapos,
ka man taēu nekas neķeras
Parasti braucu uz līdakām, jo, lai tās noķertu, reāli vajag ļoti maz – spiningu un vizuli, tāpēc jebkurā brīdī esmu gatavs copei. Pudiņmakšķerēšana ir daudz smalkāks pasākums, jo iepriekš vajag vārīt putras, gādāt ēsmas, gatavot tīkliņus, šņores, enkurus un tamlīdzīgi. Beigās laiva tiek piekrāmēta tik pilna, ka gandrīz kā siena vezumā – bomis jāliek pa virsu. Diezgan apgrūtinoši. Spiningošana ir arī dinamiskāka nekā makšķerēšana ar pludiņu. Turklāt pavisam mazās zivtiņas uz spiningu neķeras.
Pats vairāk makšķerēju Usmas ezerā. Ėdens tur ir tīrs un dzidrs, kaut ko lielu var noķert tikai izcili draņķīgā laikā, kad ir liels vējš un viļņi, laivu ūdenī tikko var noturēt. Tad ūdens tiek sakults, tāpēc zivs tevi neredz un pierunāt viņu paņemt ēsmu ir vieglāk.
Atceros, reiz man pieķērās neliela līdaciņa. Velku bez problēmām. Pēkšņi tā līdaka it kā tiek pasviesta gaisā – spuriņas notrīc, bet iekrīt atpakaļ. Pēc pāris metriem līdaka atkal uzlido gaisā un iekrīt atpakaļ. Nesapratu, kas par lietu. Kad beidzot pievilku savu lomu pie laivas, izrādījās, ka mazajai līdaciņai pakaļ dzinās aptuveni desmit kilogramus smaga līdaka...
Citā reizē man dažu stundu laikā gadījies noķert 36 līdakas. Ārprāts! Bet nereti necopi aizvieto fantastiski dabas skati un stihijas, pār ezeru peldošs briedis, niedrājā medījošs zivju ērglis. Tu ar visu to saplūsti! Fantastiski!
Pēdējā laikā esmu ļoti iecienījis ziemas makšķerēšanu. Tiesa, ekstrēmists neesmu. Respektēju savu dzīvsvaru un nelienu uz šaubīga ledus. Sajūtu pret ūdeņiem dziļu bijību, jo ir gadījies gan ielūzt āliņģī, gan apmest laivu, gan arī slīkt jūrā. Kā teicis viens ticības brālis makšķerēšanā – ziemas makšķerēšanas labums ir tas, ka tu kā Kristus vari iet pa ūdens virsu, jebkurā vietā apstāties, izurbt caurumiņu, un tur būs zivs. Kur šajā pasākumā slēpjas romantika? Laikam skarbajos apstākļos prieks par mazo zivtiņu nereti ir lielāks nekā vasarā par lielo. Turklāt, ja vien neej bļitkot milzīgā barā, ir iespēja pabūt pašam ar sevi. Nebiju bļitkojis daudzus gadus. Kad nolēmu atsākt, aizbraucu uz Usmas ezeru. Bija silta ziemas diena, tā ap nulli grādu. Migla. Bezvējš. Izurbu tos caurumiņus un sēdēju kā mākonī, jo visapkārt – necaurredzams miglas deķis. Viss kluss, mierīgs. Pēc kādām ēetrām stundām attapos, ka man taēu nekas neķeras. Tas fantastiskais miers bija mani apbūris...

Andreja zivju zupa un
urologu copes maēi
Mēdz sacīt, ka makšķerniekam pirmajā vietā ir loms, tāpēc zivju tīrīšana tiekot sieviešiem. Man tā nav! Zivju tīrīšana, filejas taisīšana ir viens no maniem meistarstiķiem. Ja tas notiek kāda pasākuma ietvaros, draugiem un kolēģiem ir interesanti, jo protu zivij nomaukt ādu smuki – ar vienu vilcienu un nemaz neatzvīņojot. Man tam ir speciāli dēlīši, šķērītes, nazīši.
Pats zivi protu arī pagatavot. Mans firmas ēdiens, ko gardu muti ēd un slavē pat tie, kuri ikdienā zivis uzturā nelieto, ir Andreja zivju zupa, kā to nokristījuši draugi. Tās vārīšanai tiek veltīta vai puse dienas, un īsto garšu šai zupai, protams, dod zivs. Daudz zivju... Bet jau gadus divdesmit Jāņi nav iedomājami bez varžbļodas ar līdaku kotletēm.
Ģimenes attieksme pret manu vaļasprieku ir ļoti pozitīva, jo viņi redz, kāda enerģija un emocijas no manis strāvo pēc tam, kad esmu bijis uz ūdens. Man patīk process, jo tā bilde, kā zivs ir pieķērusies un ar to esi cīnījies, atmiņā paliek ļoti ilgi. Protams, patīkama ir arī iespēja lielo lomu atrādīt ģimenei, fotografēties ar to – tas ir pietiekami emocionāls pārdzīvojums. Kaķis jau arī savu medījumu vispirms atrāda saimniekam un tikai tad ēd... Tajā pašā laikā es morāli augu, un nav tālu tas brīdis, kad savu mūža zivi noglāstīšu un laimīgs atlaidīšu dzelmē.
Ģimene ļoti aktīvi līdzdarbojas manis rīkoto urologu copes maēu organizēšanā – mana kundze piestrādā pie scenārija, sarūpē balvas, izdomā dažādas interesantas atrakcijas, par ko es nekad neesmu informēts. Septiņus gadus šī pasākuma organizatoriskā daļa lielā mērā ir bijusi mūsu ģimenes ziņā, jo pēc tradīcijas ir tā – kurš izvelk lielāko lomu un saņem uzvarētāja kausu, tas arī rīko nākamās sacensības. Šogad beidzot varēsim atpūsties, jo pērn veiksmīgāks par mani izrādījās kolēģis – Vilnis Lietuvietis. Ar ko atšķiras parasta makšķerēšana no sacensībām? Ar to, ka sacensībās neviens neko nenoķer. Šeras pirms tam un pēc tam, bet maēa laikā – nekā...
Pirmajos gados, kad maēus tikko sākām rīkot, uzvarētājs tika noteikts pēc loma kopsvara un papildu sacensību rezultātiem. Urologu asociācijas prezidents Egils Vjaters vienas sacensības noorganizēja Ālandu salās, Somijā. Nu, tur to zivju bija patiešām daudz. Trīs dienas no vietas kraut zivis kastēm vien nebūtu loģiski. Tāpēc pārstrādājām vērtēšanas sistēmu, un tagad uzvarētājs maēos ir tas, kuram izdevies noķert vislielāko zivi. Tam ir divi būtiski plusi. Pirmkārt, mazās zivis var laist atpakaļ ūdenī, nemaitājot zivju resursus. Otrkārt, lai arī tā lielā zivs parasti pieķeras rūdītākajam makšķerniekam, lielo lomu var dabūt arī jebkurš iesācējs, kuram tajā dienā uzsmaida veiksme. Un man ir patiess prieks arī par kolēģa veiksmi. Ne asakas!
Individuālists, kurš
izvēlas okeāna zveju
Ar zaļu sūnu apaugušas klintis, līkumaini ceļi līdz pašiem ūdeņiem un pievilcīgajā ainavā ietupinātas koši sarkanas zvejnieku mājiņas. Lofotu salas, kas atrodas 200 kilometrus aiz Polārā loka, ir pēdējā laika tālākais punkts, kur neiroķirurgs EDMUNDS KĀRKLIˆŠ devies nodoties savam daudzu gadu vaļaspriekam. Te viņš izvilcis savu lielāko lomu un labprāt atgrieztos vēlreiz. Vienatnē.

Lofotu salās, ko dēvē par sienu, kas atdala kontinentu no Ziemeļu ledus okeāna, piedzīvoju neaizmirstamas desmit dienas kopā ar 22 gadus veco dēlu Ģirtu un kolēģiem Solveigu Rubuli un Jāni Jaudzemu. Astoņos no rīta laivā vai kuterītī devāmies jūrā kilometru vai divus no krasta un ar jūras spiningiem, kurus varējām izīrēt turpat, kūrortā, ķērām Ziemeļu jūras zeltu. Sākumā izmēģinājām spiningot ar uzpariktēm, ko bijām paņēmuši līdzi no mājām, taēu jau pirmajā dienā kļuva skaidrs, ka makšķerēšana latviešu manierē neies cauri. Tajā pašā vakarā aizgājām uz vietējo zvejnieku veikaliņu, kur pēc izglītojošas mācību stundas bijām gatavi ķerties klāt riktīgai zvejai.
Dodoties copēt uz Lofotu salām, jārēķinās ar pavisam citiem makšķerēšanas noteikumiem, ko diktē okeāna zveja. Kuterīti mētā pusmetru metru lieli viļņi, jāsavelk mugurā daudzas jakas, ēsmas vietā ir 150 g smags svina gabals... Uz ūdens nepārtraukti notiek spēle ar dabu. Es iesācējiem neieteiktu izmēģināt laimi ar parasto laiviņu. Vienu tādu laivu, kura bija ieairējusies 300 metrus jūrā un kuru vējš dzina iekšā okeānā, mūsu motorlaivai nācās piesiet tauvā. Dvēseliski šī skarbā saspēle ar dabu, kas pārbauda tavu sagatavotību, man ir ļoti tuva – varbūt tāpēc, ka esmu vairāk individuālists, kuram patīk ar dabas izaicinājumiem nonākt aci pret aci. Tās ir nesalīdzināmi asākas emocijas nekā latviešu skatīšanās ūdensrozēs vai plezīrs draugu lokā ezera krastā...
Te, Lofotu salās, es izvilku arī savā mūžā lielāko lomu – 89 centimetrus garu un 6,4 kilogramus smagu mencu. Izbraucām jūrā, un es iemetu spiningu 107 metru dziļumā. Sajutu, ka kaut kas to mānekli satver, tad iestājās klusums. Pavilku uz augšu – kaut kas smags, un atkal iestājās klusums... Kad vēl nebija pārvarēta 40-60 metru robeža, zivs mānekli vadāja šurpu turpu, bet, pārvarot to, zivs peldpūslis spiediena rezultātā uzsprāga un nu jau viņa nāca augšā kā smags baļķis.
Kaut arī Lofotu salas ir izslavētas ar zivīm, bija arī tā, ka nosēdējām vējā ēetras sešas stundas un atbraucām krastā tukšā. Šādās reizēs es saku – nav tādu vietu, kur nebūtu zivju, visticamāk, es neprotu zivi apmānīt. Taēu man nav žēl šo tukšo stundu, jo zivs noķeršana nav galvenais. Man patīk būt uz ūdens, redzēt saules ceļu okeānā, klinšainās saliņās, kas nosētas ar putnu bariem...
Ėdens mīlestība man vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, un tikai tad – makšķerēšana. Kopš septiņdesmitajiem gadiem nodarbojos ar ūdenstūrismu un esmu izbraucis gan Krievijas, gan Vidusāzijas upes. Nav tā, ka vienā dienā ar makšķerēšanu saslimu. Tas nāca ļoti lēnām, pati vide bija rosinātāja... Jā, man patīk, ka zivs pieķeras, taēu man nevajag to pašu lielāko un smukāko! Iedomājieties rīta braucienu uz Lilastes ezeru, kurā zied daudz baltu ūdensrožu, rīta migliņu virs ezera un zivju dejas plunkšķus... Vēl mīļa vieta man ir Sēlijā Klauces ezers.
Savu lomu pats netīru un uz pannas nelieku. Šis uzdevums ir uzticēts dzīvesbiedrei. Ģimene dalās divās daļās – vieniem zivju ēdieni ir cieņā, bet otri itin labi bez tiem varētu iztikt. Čsta delikatese ir turpat pēc zvejas uz ugunskura oglēm kūpinātas zivtiņas.
Ja pie ezera vai upes lielākoties makšķerēšana paiet mierīgā harmonijā, tad, iespējams, pateicoties nemainīgam rituālam pirms tās. Kopš ūdenssporta laikiem, kad bija jāgatavojas ne vienai vien nopietnai krācei, es joprojām, dodoties uz ūdeņiem, iepriekšējā vakarā nedzenu bārdu. Ja nu šis noteikums tiek pārkāpts, laiva būs apkārt kā likts. Makšķerēšanas gadījumā varbūt gadās kādas likteņa atlaides, bet ūdenssportā šie likumi darbojās simtprocentīgi.

Ventspilnieki Darba svētkos
mūk pie ūdeņiem
Jau piecpadsmit pavasarus Ventspils slimnīcas ārsti 1.maijā dodas makšķerēt. Dažreiz viņu pulciņš ir lielāks, dažreiz mazāks, bet Darba svētkos vienmēr copē ķirurgs ĢIRTS ŠTEKERHOFS, urologs MIHAILS GOLDŠTEINS un traumatologs JURIJS KRUPNOVS. Kopīgā spiningošanas diena parasti esot saulaina, izmirkt gadoties reizi piecos gados.
Copē tikai vīri
“1.maijā atļauts sākt spiningot, tāpēc šis ir mūsu liktenīgais datums. Tie, kuriem šajā dienā nav jādežūrē, labprāt pievienojas copētājiem. Līdzbraucēju vidū gadās arī tādi vīri, kuri neprot spiningot, bet viņus saista atpūta brīvā dabā. Jau no bērna kājas dienā, kad citi pulcējās demonstrācijās, mēs ar tēvu mukām prom pie ūdeņiem. Daudzi ārsti copē pa vienam vai ar draugiem, bet maija pirmajā dienā esam kopā! Darba slodzes dēļ mūs droši var saukt par svētdienas copmaņiem. Lielākoties makšķerējam Ventā – Piltenes un Zlēku pusē,” smaidot saka Ģ.Štekerhofs.
Dabas mīļotāji no Ventspils izbraucot ap sešiem rītā. Iepriekšējā dienā notiekot lielā gatavošanās, un vīri spriežot, kā un kur brauks. Jau iepriekš zināms, ka nometnes vietā kursies ugunskurs un varēs baudīt šašlikus. J.Krupnovs protot gatavot labākos šašlikus šaipus Ventas, tāpēc viņa domas šaudoties vairākos virzienos. Traumatologs gudrojot, kā izcelt brangu lomu un kā remdēt makšķernieku izsalkumu. Turklāt katru gadu viņš izmantojot citas garšvielas – šoreiz 1.maijā šašliks marinēts nevis svaigi spiesta citrona sulā, bet sausajā vīnā.
Šopavasar makšķerēt devušies 14 cilvēki, citkārt – pat 25, turklāt Ventspils mediķiem dažkārt pievienojoties kolēģi no Talsiem, Liepājas un Rīgas. Viņu vidū esot tikai stiprā dzimuma pārstāvji – sievietes šajā copmaņiem svarīgajā dienā paliekot mājās. Jautāju, vai dāmas tic savu dzīvesbiedru makšķernieku stāstiem, bet J.Krupnovs smejot atbild: “Mēs jau neesam lielīgi!” Viņš skaidro, ka copes dienā katrs pasākuma dalībnieks darot to, ko pats vēlas – ja apnīk makšķerēt, dodas pieskatīt ugunskuru vai iesaistās sarunās ar citiem atpūtniekiem, kuri arī brīvajā laikā tomēr nespēj nerunāt par darbu un pacientu ārstēšanu.

Aizņemas svešu spiningu
un izvelk lielāko lomu
Pirms copes nevajagot skūties, arī tualetes ūdens pudelīti labāk atstāt citai reizei. Trokšņi īsto lomu neaizbiedēšot, tāpat varot arī skaitīt buramvārdus – viss viens.
“Šoreiz noķērām vienpadsmit līdakas. Viena svēra aptuveni trīs kilogramus, pārējās bija kilogramu smagas. Klīdām gar Ventu. Upes krasti ir stāvi un slideni, uzmanījāmies, lai neievandītos ūdenī. Peldētnepratējam labākās vietas meklējumi var beigties skumji,” norāda J.Krupnovs.
Gan viņam, gan citiem kolēģiem, ieejot makšķernieku veikalā, iespīdoties acis – tukšām rokām neviens no veikala neizejot. Tā arī krājoties copēšanai nepieciešamais inventārs. M.Goldšteins ievērojis, ka pieauguši vīri makšķernieku veikalos uzvedoties kā bērni rotaļlietu tirdzniecības vietā.
“Esmu pamanījis šādu likumsakarību – ja esi iegādājies dārgu ekipējumu, kompānijā vienmēr būs cilvēks, kurš no viena makšķernieka aizņemsies zābakus, no otra – veco spiningu un pamanīsies izvilkt vislielāko zivi, bet mans jaunais spinings klusēs,” sirdīgi atzīst M.Goldšteins. Viņaprāt, dzīvē jāpamēģina dažādas izklaides – kad izjusta spiningošanas bauda, āķis lūpā esot uz ilgu laiku! Pagaidām urologs nav piedalījies zemledus makšķerēšanā, bet draugi brīdinājuši, ka varot iepatikties. “Man negribētos visu bļitkošanas laiku atrasties nāves ēnā,” iebilst urologs.

Priecājas arī par akvārija zivtiņām
Ja 1.maijā gadījies pārāk liels loms, vīri zivis atlaižot. Zivis tīrot paši makšķernieki, mājinieki nekārojot ķēpāt rokas. Čpaši garda esot nupat ķerta, folijā cepta zivs, pārkaisīta ar dažādiem zaļumiem.
Piecpadsmit gadu laikā divas reizes 1.maijā atklāta peldēšanas sezona, bet gandrīz katru reizi kāds copmanis, dzenoties pakaļ lomam, iekrītot ūdenī.
“Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, droši varam teikt, ka mūsu meistarība augusi, bet lomi samazinājušies,” stāsta Ģ.Štekerhofs.
Vīru balsis kļūst skarbas, kad viņi ierunājas par rūpniecisko zveju. Tā esot bezjēdzīga zivju mazuļu slaktēšana. M.Goldšteins, kurš, tāpat kā citi Ventspils puikas, sācis makšķerēt Ventā un sēdējis uz mola, kur izmestas gruntenes un ķerti zuši un butes, ar prieku atceras copes, kurās pulcējas urologi, un braucienu uz Ālandu salām. Tur makšķerēšanas sacensības rīko īpašās zivju saimniecībās, kurās izveidotas lieguma zonas un ir domāts par zivju resursu atjaunošanu.
Ģ.Štekerhofs stāsta, ka Ventspils mediķi vēl neesot izskaitļojuši zivju ķeršanas algoritmu. Ir dienas, kad ķeras, bet ir dienas, kad tās nekaunīgi slapstās zem ūdens un nepievērš uzmanību ūdenī iegremdētajam āķim.
“Man ļoti garšo zutis. Arī ķert šo zivi ir bauda – tas nāk ārā ar lielu pretestību, bet nekad nevar pateikt, cik smags eksemplārs pieķēries. Zutis sienas mezglā, un tad ir milzīga cīņa,” ievērojis M.Goldšteins. Kolēģim Ģ.Štekerkofam labāk tīk asari, bet J.Krupnovam patīk cīņas ar vimbām un uzmanīgajiem sapaliem.
“Pēc rakstura man ļoti patīk akvārija zivtiņa gailītis. Ideāls mājdzīvnieks – agri no rīta nav jāved pastaigā, nerej, neņaud un ir kluss,” stāsta M.Goldšteins. Ālandu salās viņš noķēris 3,8 kilogramus smagu līdaku, J.Krupnovam pagājušajā vasarā trāpījies 5,5 kilogramus smags šīs pašas sugas eksemplārs. Ģ.Štekerhofs ar saviem lomiem īpaši nelielās. Viņš secinājis, ka makšķerēšana īpaši labi padodas tēvam un dēlam Kārlim. Daudzi Ventspils mediķi iecienījuši Ģirta tēva pašdarinātos roterus. Tie gandrīz vienmēr Ventā garantējot labu lomu.
“Zivis ir stulbas kā malkas pagales, varbūt vienīgi krokodili ir vēl dumjāki,” uzskata Ventspils mediķi, piebilstot, ka pārāk liels cilvēku pūlis makšķerēšanā traucējot – tad zūdot pasākuma īpašais noslēpums un garša. Optimālais copmaņu skaits ir 15, ja cilvēku ir vairāk, neviens neklausās, ko saka otrs. Makšķernieku stāsti esot aktuāli gadu – līdz nākamajam 1.maijam, kad vīri atkal meklē spiningus un domā par jauniem lomiem.

Mēģinājām abi ar vienādu pludiņu, vienādu āķi, vienā un tajā pašā dziļumā un pat ar vienu un to pašu tārpu, ka tavu sodību – tēvs lielos brekšus velk vienu pēc otra, bet man pa tukšo

Citā reizē man dažu stundu laikā gadījies noķert 36 līdakas.
Ārprāts!

Kuterīti mētā pusmetru metru lieli okeāna viļņi, jāsavelk mugurā daudzas jakas, ēsmas vietā ir 150 g smags svina gabals...

Ja esi iegādājies dārgu ekipējumu, kompānijā vienmēr būs cilvēks, kurš no viena aizņemsies zābakus, no otra – veco spiningu un pamanīsies izvilkt vislielāko zivi, bet mans jaunais spinings klusēs
© Karīna Javtušenko, Ina Strazdiņa, Astrīda Niedre
Atpakaļ pie 2005. gada jūnija numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Jūnijs, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: