Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Decembris, 2004
Vai savlaicīgi diagnosticējam un ārstējam akromegāliju?
Definīcija: akromegālija ir smaga, hroniska, progresējoša slimība, kas raksturojas ar pastāvīgu augšanas hormona hipersekrēciju un pastiprinātu insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (insulin like growth factor-1 – IGF-1) veidošanos. Akromegālija saistīta ar divas līdz trīs reizes lielāku saslimstību un mirstību, kā arī paaugstinātu audzēju, sirds asinsvadu slimību, cukura diabēta un elpceļu slimību risku. Slimības prevalence ir 40-70 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju; incidence – trīs ēetri jauni slimības gadījumi uz miljonu iedzīvotāju gadā. ˆemot vērā šos datus, Latvijā varētu būt apmēram 90-160 pacientu ar akromegāliju. Agrīnai akromegālijas diagnostikai ir būtiska nozīmē tālākajā slimības ārstēšanā un komplikāciju profilaksē.
Akromegālijas iemesli
Galvenais akromegālijas iemesls ir hipofīzes somatotropīniska adenoma (lielākā adenomu daļa producē augšanas jeb somatotropo hormonu – STH). Imunohistoķīmiskie izmeklējumi pierāda arī citu hormonu, piemēram, prolaktīna, klātbūtni. Adenomas iedala monomorfās, ja dominē viens šūnu tips ar divu vai vairāku pastiprinātu hormonu sintēzi, un plurimorfās – divu vai vairāku šūnu tipu esamība, kad katrs šūnu tips izdala atšķirīgu hormonu. Viens no biežākajiem adenomu variantiem ir vienlaicīga STH un prolaktīna pastiprināta sintēze. STH pārprodukciju 98% gadījumu izraisa hipofīzes adenoma.
Ņoti retos gadījumos akromegālijas attīstību izsauc aizkuņģa dziedzera, plaušu un virsnieru audzējs. Šie audzēji producē STH vai STH atbrīvotājhormonu. Akromegālijas iemesls var būt arī daži citi reti sindromi: Makjūna-Olbraita (Mc Cune-Albright) sindroms, MEN I (multipla endokrīna neoplāzija, 1.tips), ģimenes akromegālija, Kārnija (Carney) sindroms.
Lielākā daļa hipofīzes adenomu ir spontānas un nav ģenētiski determinētas. Ģenētiska mutācija notiek gēnos, kas regulē ķīmisko signālu transmisiju hipofīzes šūnās un rezultējas ar pastiprinātu šūnu dalīšanos un audzēju veidošanos.

Klīniskā aina
Akromegālija var mainīt gan pacienta ārējo izskatu, gan veselības stāvokli kopumā (1.tabula). Parasti slimība attīstās lēni, bieži vien gadiem un gadu desmitiem ilgi. Tā ir slimība, ko parasti diagnosticē, kad kaulu augšanas zonas ir jau slēgušās un notiek izmaiņas skrimšļos, kaulos, visos orgānos un orgānu sistēmās. Agrīnas akromegālijas pazīmes un simptomi var tikt kļūdaini izskaidroti ar citām slimībām.
Agrīni simptomi ir neproporcionāla plaukstu un pēdu palielināšanās, mīksto audu sabiezēšanās. Bieži vien pacients atzīmē gredzena un apavu izmēra palielināšanos. Akrālo daļu palielināšanās izraisa izmaiņas sejā – izspīlētas uzacis, apakšējā žokļa, deguna palielināšanos, parādās atstarpes starp zobiem. Salīdzinot pacienta pašreizējo izskatu ar iepriekšējo gadu fotogrāfijām, var precizēt slimības sākumu.
STH koncentrācijas lielums un audzēja agresivitāte ir ļoti dažāda. Parasti ļoti smagi slimība norit gados jauniem cilvēkiem.
Akromegālijas
izsauktās komplikācijas
Pacientiem ar akromegāliju mirstība sasniedz 30% gadījumu. Paredzamais dzīves ilgums samazinās divas līdz ēetras reizes. Mirstības galvenie iemesli ir kardiovaskulārās slimības, elpošanas orgānu izmaiņas, cukura diabēts un malignitāte, galvenokārt, resnajā zarnā.

Arteriālā hipertensija
Arteriālās hipertensijas (AH) biežums akromegālijas pacientiem ir 60%. Arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos akromegālijas gadījumā veicina arī citi faktori, piemēram, cukura diabēts, miega apnojas sindroms, akromegālijas slimības ilgums, hormonālā aktivitāte. AH patoģenētiskā attīstība ir multifaktoriāla, tā ietver, piemēram, nātrija līmeņa palielināšanos asinīs, atrionatriurētiskā peptīda līmeņa samazināšanos, STH un/vai IGF-1 ietekmi uz asinsvadu gludo muskulatūru un endotēliju, insulīna rezistenci.

STH un IGF-1 līmeņu normalizācija samazina asins tilpumu, palielina diurēzi, natriurēzi, samazina asinsvadu tonusu. Akromegālijas pacientiem bieži nepieciešama medikamentoza AH terapija ar parastajiem antihipertensīvajiem līdzekļiem, pirmkārt, angiotesīna konvertējošā enzīma inhibitoriem, diurētiskajiem līdzekļiem, kalcija antagonistiem. Taēu parasti arteriālās hipertensijas gaita akromegālijas pacientiem ir viegla.

Kardiovaskulārās sistēmas izmaiņas
Pacientiem ar akromegāliju bieži konstatē miokarda disfunkciju, endotēlija izmaiņas, sirds kreisā kambara hipertrofiju un sirds muskuļu masas palielināšanos, izsviedes frakcijas samazināšanos miokarda distrofijas dēļ. Miokarda disfunkcijas biežums gados jauniem akromegālijas pacientiem ir <20% gadījumu, taēu akromegālijas pacientiem ar ilgstošu slimības gaitu, kā arī pacientiem pēc 60 gadu vecuma pārsniedz 78%. Šīs procentuālās sakarības var mainīties, palielinoties slimības aktivitātei, un nepietiekoši kontrolētas STH un/vai IGF-1 gadījumos.
Pacientiem ar akromegāliju, nosakot akromegālijas diagnozi pirmo reizi mūžā, kā arī vēlāk, regulāri jāveic ehokardiogrāfiska izmeklēšana. Ja pacientiem ar akromegāliju un kardiovaskulāru patoloģiju plāno pielietot operatīvu akromegālijas ārstēšanas veidu, tad trīs mēnešus pirms operācijas, rekomendē ārstēšanu ar somatostatīna analogiem, kas uzlabo miokarda disfunkciju un samazina aritmijas risku.

Miega apnoja un plaušu slimības
Miega apnoja ir bieža akromegālijas izpausme, dažos pētījumos tās biežums sasniedz 82%. Tā ir svarīga akromegālijas slimības komplikācija, kuras esamība palielina kardiovaskulāro patoloģiju risku un mirstību no tām. 70% akromegālijas pacientu konstatē obstruktīva tipa miega apnoju, pārējiem – centrāla vai kombinēta tipa miega apnoju. Obstruktīva tipa miega apnojas patoģenēze saistīta ar STH un IGF-1 ietekmi uz nazofarinksa un orofarinksa mīkstajiem audiem. Miega apnoju diagnosticē, pamatojoties uz anamnēzes datiem; kā arī polisomnogrāfiju. Būtiskākā ārstēšana ir STH un IGF-1 normalizācija.

Cukura diabēts un dislipidēmija
Pacientiem ar aktīvu akromegāliju vai ilgstošas akromegālijas norises gadījumā cukura diabēta biežums ir 40%, kas ir ievērojami biežāk nekā vispārējā populācijā. STH hipersekrēcija ir galvenais cukura diabēta iemesls, jo STH ir viens no kontrinsulāriem hormoniem. Mikrovaskulārās un makrovaskulārās vēlīnās diabēta komplikācijas pacientiem ar akromegāliju attīstās retāk nekā pacientiem ar 1. vai 2.tipa cukura diabētu. Cukura diabēta ārstēšana neatšķiras no terapijas pamatprincipiem 1. un 2.tipa cukura diabēta gadījumā. Jāatzīmē, ka konstatē ne tikai manifestu cukura diabētu, bet bieži arī glikozes tolerances un tukšās dūšas glikēmijas traucējumus. Svarīgi atzīmēt to, ka, ārstējoties ar somatostatīna analogiem, var attīstīties glikozes tolerances traucējumi, tādēļ glikēmijas kontrole un perorālais glikozes tolerances tests (OGTT) ar 75 g glikozes izvērtējams regulāri, ne retāk kā reizi gadā.
Dislipidēmijas biežums pacientiem ar akromegāliju ir nedaudz lielāks nekā pārējā populācijā. Visbiežāk novēro paaugstinātu triglicerīdu līmeni asinīs, tāpēc no hipolipidemizējošiem līdzekļiem galvenokārt lieto fenofibrāta grupas medikamentus. Normalizējot STH un/vai IGF-1 līmeni, pacientiem ar akromegāliju bieži normalizējas arī lipīdu rādītāji.

Onkoloģiskās komplikācijas
Epidemioloģiskie pētījumi uzsver korelāciju starp IGF-1 un dažādu orgānu audzēju risku. Audzēju galvenās lokalizācijas vietas ir piekšdziedzeris, krūts dziedzeris un resnā zarna. Eksperimentālie pētījumi pieļauj hipotēzi par antiapoptisku IGF-1 efektu un IGF saistošā proteīna (IGF BP3) proapoptisku efektu. Pacientiem ar akromegāliju IGF-1 un IGF BP3 līmenis ir paaugstināts, taēu šo faktoru proporcijas nav detalizēti pētītas. Retrospektīvajos pētījumos pierādīts palielināta kolorektālā vēža biežums pacientiem ar akromegāliju. Citi pētījumi liecina par palielinātu mirstību pacientiem ar resnās zarnas vēzi un aktīvu akromegālijas gaitu salīdzinājumā ar pārējo populāciju. Pagaidām nav apstiprinājumu, ka krūts dziedzera un piekšdziedzera vēža biežums pacientiem ar akromegāliju ir lielāks nekā pārējā populācijā.
Pacientiem ar akromegāliju reizi gadā jāveic kolonoskopiska izmeklēšana (arī akromegālijas diagnozes noteikšanas brīdī).

Kaulu, locītavu izmaiņas
Neskatoties uz to, ka STH ir anabolais hormons, akromegālijas pacientiem kaulu minerālu blīvums ir samazināts. Nav precīzu datu par osteoporozes biežumu un lūzumu risku pacientiem ar akromegāliju. Jāuzsver, ka kaulu minerālā blīvuma izmeklēšana ar rentgenoloģisko osteodensitometrijas (DEXA) metodi jāveic visiem pacientiem ar pirmo reizi diagnosticētu akromegālijas slimību. Diagnostikā jāizmanto arī vienkāršākās rentgenoloģiskās izmeklēšanas metodes. Veicot neiroelektrofizioloģisko izmeklēšanu, bieži (50% gadījumu) konstatē tuneļu sindromus, galvenokārt karpālā kanāla sindromu, kas rodas karpālo saišu sabiezējuma dēļ, kā arī tam kombinējoties ar nervu tūsku.

Reproduktīvie traucējumi
Hipogonādisms vai gonādu disfunkcija attīstās vismaz 50% pacientu ar akromegāliju un ir vienādi bieži sastopami gan sievietēm, gan vīriešiem. Šo traucējumu etioloģija ir multifaktoriāla (hiperprolaktinēmija, hipofīzes adenomas masas mehāniska ietekme uz gonadotropīna hormonu sekretējošām šūnām, hiperandrogenēmija). Testosterona, luteinizējošā hormona, folikulstimulējošā hormona, prolaktīna un estradiola noteikšana būtu jāveic aizdomu gadījumā par hipogonādismu pacientiem ar akromegāliju reprodukcijas vecumā. Ārstēšanas principi ir tādi paši kā pacientiem bez akromegālijas.

Neiropsiholoģiskās izmaiņas
Gandrīz visiem pacientiem ar akromegāliju konstatē neiropsihiskus traucējumus, piemēram, emocionālu labilitāti, sociālo atgrūšanu, kas bieži rodas dzīves kvalitātes un ārējā izskata izmaiņu dēļ. Adekvātas terapijas rezultātā lielākā daļa simptomu var mazināties vai izzust.

Diagnostika
Hormonālā diagnostika
• STH nosaka no rīta tukšā dūšā. STH bazālais līmenis parasti ir <2,5 mg/L vai <5 mU/L. Tikai STH palielināšanās vēl neapstiprina diagnozi, jo to var konstatēt grūtniecības, pubertātes, sāpju, hroniskas nieru mazspējas, hroniskas sirds mazspējas, slikti kompensēta cukura diabēta un ilgstošas badošanās gadījumos. Akromegālijas gadījumā STH var būt arī normas robežās. Visprecīzākā metode, lai noteiktu STH palielināšanos, ir STH supresija ar perorālo glikozes tolerances testu – 75 g glikozes izšķīdina 100-200 g ūdens un izdzer piecu minūšu laikā. STH jānosaka 0 minūtē, pēc 30, 60, 90, 120 un 150 minūtēm. Veseliem cilvēkiem STH līmenis OGTT laikā samazinās <1mg/L, akromegālijas pacientiem STH līmeņa samazināšanos nenovēro. STH supresijas testu veic tukšā dūšā, izmantojot intravenozu katetru paraugu noņemšanai, lai izvairītos no stresa venopunkcijas laikā.
• Pārmērīga ilgstoša STH sekrēcija veicina palielinātu IGF-1 sintēzi, kas ir pamatā akromegālijas attīstībai. IGF-1 ir hormons, kas veicina kaulu un audu augšanu. Tas sintezējas gan aknās, gan perifēros audos. Tā koncentrācija asinīs ir stabilāka nekā STH līmenis. Jāatceras, ka IGF-1 līmenis grūtniecības laikā ir divas trīs reizes lielāks nekā norma, un tas var būt izteikti samazināts pacientiem ar slikti kompensētu cukura diabētu un gados vecākiem pacientiem.

Topiskā diagnostika
Hipofīzes adenomas diagnostikas pamatmetode ir kodolmagnētiskā rezonanse (MRI). Ar šo metodi var labi precizēt mikroadenomas (<1 cm diametrā) lokalizāciju. Makroadenomas (>1 cm diametrā) lokalizāciju var diagnosticēt arī ar datortomogrāfiju. Hipofīzes makroadenomu gadījumos augšana notiek arī ārpus hipofīzes bedrītes un konstatē, piemēram, endosellāru, suprasellāru, parasellāru hipofīzes adenomas izplatības veidu ar invazīvu vai neinvazīvu raksturu. Bieži novēro sella turcica dibena eroziju uz sfenoidālā sinusa vai dorsum sella pusi vai arī suprasellāri, ietekmējot n.opticus vai chiasma opticum.

Akromegālijas komplikāciju diagnostika
• Sirds asinsvadu komplikāciju diagnostikai izmanto ehokardiogrāfiju, veloergometriju, Holtera monitorēšanu, arteriālā asinsspiediena kontroli.
• Ogļhidrātu vielu maiņas traucējumus diagnosticē, veicot glikēmijas kontroli, perorālo glikozes tolerances testu, nosakot glikozēto hemoglobīnu.
• Elpošanas sistēmas izmaiņas precizē spirometrija, miega traucējumus monitorē polisomnogrāfija.
• Kaulu locītavu un ādas izmaiņas precizē ar rentgenoloģisku izmeklēšanu, kalcija līmeni sērumā un urīnā, rentgenoloģisko osteodensitometriju (DEXA), neiromuskulāros traucējumus – ar neirofizioloģisku izmeklēšanu.
• Hormonālas izmaiņas un reproduktīvos traucējumus konstatē, analizējot prolaktīna, testosterona, luteinizējošā hormona, folikulstimulējošā hormona, tireostimulējošā hormona, brīvā tiroksīna līmeņus, ka arī veicot ginekoloģisko vai priekšdziedzera un abdominālo ultrasonoskopiju.
• Malignitāti un neoplāziju diagnosticē, veicot fibrokolonoskopiju (katrus trīs gadus pēc 40 gadu vecuma), krūšu dziedzeru mammogrāfiju.
Apkopojumu par akromegālijas komplikāciju skrīnigu skatīt 2.tabulā.
Akromegālijas terapija
Širurģiskā terapija
Transsfenoidāla hipofīzes operācija joprojām ir pirmās izvēles ārstēšanas metode akromegālijas gadījumā, jo īpaši, ja ir hipofīzes adenomas ietekme uz redzes ceļiem vai lielu un/vai ļaundabīgu hipofīzes adenomu gadījumos. Efektīva un optimāla ķirurģiskā terapija strauji samazina STH un IGF-1 līmeni asins serumā. Savlaicīgas hipofīzes mikroadenomas ķirurģiskas ārstēšanas gadījumā efektivitāte bieži ir lielāka par 90%. Kraniotomiju pacientiem ar akromegāliju šobrīd veic reti. Tā indicēta tikai tad, ja audzēja rezekcija transsfenoidāli nav iespējama. Visbiežāk, neskatoties uz pielietoto transsfenoidālo hipofīzektomiju (dažāda apjoma!), preoperatīvi un perioperatīvi nepieciešama un vēlama ārstēšana ar somatostatīna analogiem. Širurģiskās ārstēšanas rezultātu ietekmē papildus faktori, piemēram, neironavigācijas lietošana, intraoperatīva hormonu analīze, intraoperatīva MRI izmeklēšana.
Pēc operācijas visiem pacientiem obligāti nepieciešama endokrinologa novērošana un jāveic ne tikai hormonālā, bet arī ehokardiogrāfiskā izmeklēšana, perorālais glikozes tolerances tests un citi izmeklējumi, kā arī atkārtota MRI divus līdz ēetrus mēnešus pēc hipofīzes operatīvās terapijas, lai izvērtētu tās rezultātu.
Jāatzīmē, ka tikai 60% pacientu, kuriem pielietota hipofīzes operatīva ārstēšana, izdodas sasniegt stingru hormonālu kontroli. Par smagām ķirurģiskām akromegālijas ārstēšanas komplikācijām (sastopamas <5% pacientu) jāuzskata redzes traucējumi, meningīts, cerebrospināla šķidruma atteces traucējumi, adenohipofīzes nepietiekamība, bezcukura diabēts. Neiroķirurģiskās terapijas rezultātā mirstība ir mazāka par 2%.

Radioloģiskās metodes
Radioterapija ir indicēta gadījumos, kad operatīva hipofīzes adenomas terapija nav efektīva vai ir kontrindikācijas operācijai, kā arī gadījumos, ja ar medikamentozo ārstēšanu nav panākama STH un IGF-1 normalizācija. Parasti radioterapiju kombinē ar medikamentozo terapiju.
Šobrīd pieejami sekojoši radioterapijas veidi: lineārais paātrinātājs, gamma nazis, protonu staru terapija. Radioterapiju pielieto parastajās devās – kopējā devā 45-50 Gy, frakcionēti katrā starošanas reizē ne vairāk kā 1,75 Gy. Pielietojot frakcionētu konvencionālu radioterapiju, diemžēl STH un IGF-1 līmeņi samazinās ļoti lēni daudzu gadu, pat gadu desmitu laikā (1.attēls). Visagrīnākais laiks STH un IGF-1 normalizācijai ir divi gadi pēc radioterapijas pielietošanas beigām. Hipofīzes adenomas augšanas palielināšanos pēc radioterapijas novēro reti. Ņoti bieži desmit gadus pēc radioterapijas pielietošanas konstatē hipopituitārisma ainu ar visu tropo (tireotropu, adrenokortikotropu, gonadotropu) hormonu izkrišanu, tādēļ pēc radioterapijas nepieciešama regulāra endokrinoloģiska novērošana un minēto hormonu noteikšana.
Pēdējos gados, pielietojot stereotaktisku metodoloģiju, palielinās iespēja veikt mērķtiecīgu radioterapiju, samazinot radiācijas kopējo laukumu, izkliedi, ārstēšanas laiku un latento periodu līdz radioterapijas efektivitātes sasniegšanai.
Farmakoloģiskā terapija
Somatostatīna receptoru blokatoru jeb somatostatīna analogu (SSA) pielietošana
SSA saistās ar somatostatīna receptoriem (2. un 5. subtipa receptoriem). Šo receptoru aktivācija inhibē STH sekrēciju hipofīzē, kas ir viens no efektīvākajiem ārstēšanas veidiem, jo var panākt somatotropīniskās hipofīzes adenomas izmēru samazināšanos no 20 līdz 90% apmēram 50-60% pacientu. Ilgstošas ārstēšanās rezultātā ar SSA samazinās insulīna, triglicerīdu un fibrinogēna līmenis, samazinās miega artēriju intima media biezums, kreisā sirds kambara hipertrofija, aritmijas biežums, galvas sāpes, svīšana, sāpes locītavās līdz 75% gadījumu. SSA ir inhibējošs efekts uz daudziem hormoniem, kas sintezējas zarnās, un šīs grupas medikamentus var lietot gastrointestinālo audzēju terapijai (piemēram, karcinoīdā sindroma gadījumā).
• Oktreotīds ir pirmais SAA, kas lietots klīniskajā praksē. Pirmās paaudzes analogs bija lietojams subkutāni trīs reizes dienā, kas radīja problēmas ar pacientu līdzestību. IGF-1 koncentrāciju izdevās normalizēt 46-64% pacientu. Ilgstošas darbības SSA lietojams intramuskulāri katras 28 dienas, un tā ilgstošā darbība saistāma ar biodegradējošā polimēra mikrosfēru pielietošanu, kas nodrošina lēnu preparāta izdali. IGF-1 normalizējas 66-88% pacientu ar aktīvu akromegāliju. Oktreotīda inhibējošais efekts ir labāks pacientiem ar blīvi granulētu somatotropu adenomu salīdzinājumā ar irdeni granulētu ultrastruktūras tipu. Oktreotīda pielietošana samazina arī priekšdziedzera izmērus un tilpumu, uzlabo locītavu kustības, samazina sāpes un locītavu audu sabiezējumu.
• Lanreotīds ir otrs SSA, kas pieejams depo injekcijām mikrokapsulāra pulvera suspensijas vai viskoza šķīduma veidā. Klīniskās efektivitātes ziņā abi lanreotīda preparāta veidi ir gandrīz līdzvērtīgi, taēu lanreotīda viskoza šķīduma (autogela) pielietošanai ir vairākas priekšrocības: injekciju biežumu var samazināt līdz vienai injekcijai katros divos mēnešos, ļoti mazs injicējamā šķīduma tilpums (<0,5 ml) un nav nepieciešama īpaša šķīduma sagatavošana injekcijām!
No SSA blakusefektiem jāpiemin caureja, vēdersāpes, slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās un steatoreja. Šie blakusefekti parasti pāriet neilgi pēc terapijas uzsākšanas. Samazinot žultspūšļa motilitāti, žultsskābes sekrēciju un žults izplūdi no žultspūšļa, SSA veicina žultsakmeņu veidošanos, ko novēro līdz 50% gadījumu, bet tie reti kad uzrāda atbilstošu klīnisko ainu. Akromegālijas pacientiem ar cukura diabētu SSA var mainīt insulīna un glikagona sekrēciju, līdz ar to ietekmējot glikozes homeostāzi (veicinot gan hipo-, gan hiperglikēmijas). Vēl jāpiemin sinusa bradikardija, galvas sāpes, alopēcija.

Dopamīna agonistu (DA) pielietošana
Dopamīna agonisti (piemēram, bromokriptīns, kabergolīns, kvinagolīds) saistās ar D2 receptoriem hipofīzē. Veseliem cilvēkiem D2 receptoru stimulācija izraisa STH sekrēcijas palielināšanos. Pacientiem ar akromegāliju ir paradoksāla STH sekrēcijas supresija. Mehānisms vēl precīzi nav zināms. DA lietošana pacientiem ar akromegāliju ir ierobežota, jo, lietojot DA preparātus, STH un IGF-1 samazinās, taēu pēc DA lietošanas pārtraukšanas minētie hormoni atkal pastiprināti sintezējas. Pēc dažādu publikāciju datiem apmēram 20% pacientu STH samazinās līdz 10 mU/L (5 mikrog/L) un IGF-1 koncentrācija asinīs normalizējas 10% gadījumu. Labākie rezultāti novēroti pacientiem, kuri lietoja kabergolīnu: IGF-1 samazinājās <300 ng/ml (vidēji normāls līmenis pacientiem 30-40 gadu vecumā) 39% gadījumu. Labi rezultāti sasniegti pacientiem ar hiperprolaktinēmiju, kad IGF-1 normalizāciju sasniedza 75% pacientu un audzēja izmēru samazināšanos novēroja 50% pacientu. DA lietošanu rekomendē, ja konstatē STH un vienlaicīgi prolaktīna pastiprinātu sekrēciju, kā arī pacientiem ar viegli izteiktu IGF-1 palielināšanos.
Tādi blakusefekti kā ortostatiskā hipotensija un abdominālie traucējumi var ierobežot ilgstošu DA lietošanu.

Augšanas hormona receptoru antagonisti (STH R antagonisti)
Pegvisomants ir pirmais STH R antagonists, kas ir pieejams akromegālijas ārstēšanai. Tam raksturīga augsti selektīva saistīšanās ar STH receptoriem, tādējādi tas neietekmē citus, ieskaitot prolaktīna, receptorus. Pegvisomants bloķē STH iespēju stimulēt IGF-1 produkciju. STH R antagonisti neietekmē STH koncentrāciju serumā, bet bloķē to darbību celulārā līmenī. Ārstēšanas kontrolei ir jābalstās uz IGF-1, nevis STH koncentrāciju serumā! Klīniskie pētījumi pierādīja, ka, ievadot subkutāni 20 mg pegvisomanta diennaktī, IGF-1 normalizējas 89% gadījumu, bet, ievadot 40 mg – 97% gadījumu. STH R antagonistu ietekme uz audzēja audiem vēl nav pieradīta. Pegvisomanta lietošanas laikā bieži novēro arī STH palielinātu koncentrāciju asinīs. Novērojumi pierādīja, ka šī preparāta lietošanai ir labi rezultāti refraktāras akromegālijas gadījumā.
No literatūrā aprakstītajiem blakusefektiem var minēt toksiskas iedarbības pazīmes – aknu enzīmu palielināšanos; dažiem pacientiem ar žultsakmeņiem konstatēja bilirubīna koncentrācijas paaugstināšanos. Injekciju vietās var veidoties taukaudu hipertrofija, taēu šis blakusefekts ir atgriezenisks. Akromegālijas pacientiem ar cukura diabētu, uzsākot terapiju ar STH R antagonistiem, paaugstinās sensitivitāte pret insulīnu.
2.attēls shematiski parāda STH producējošas hipofīzes adenomas terapijas algoritmu.
Labu ārstēšanas efektu
raksturo sekojoši parametri
• STH bazālais līmenis <2,5 mikrog/L.
• OGTT laikā STH <1 mikrog/L
(<2 mU/L).
• IGF-1 līmenis atbilstoši vecumam.

Savlaicīga akromegālijas diagnostika un slimības ārstēšana samazina vēlīno akromegālijas komplikāciju attīstības risku. Adekvāta ārstēšana, STH un IGF-1 līmeņa kontrole veicina dzīves kvalitātes uzlabošanos un labvēlīgu slimības norisi daudzu gadu garumā.

Rakstā sniegtā informācija balstās uz Issues in Medical Treatment of Acromegaly, 4th Acromegaly Consensus Conference, November, 2003.
© Margarita Romanova, Ingvars Rasa
Atpakaļ pie 2004. gada decembra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Decembris, 2004
Arhīvs
Novembris, 2004
Oktobris, 2004
Septembris, 2004
Augusts, 2004
Jūnijs, 2004
Maijs, 2004
Aprīlis, 2004
Marts, 2004
Februāris, 2004
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: