Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Janvāris, 2006
Hepatīta C vīrusinfekcija: fakti un versijas
Cik gadu simtus vai tūkstošus vīrushepatīta C infekcija valdīja pār cilvēci, tai nezinot, neviens īsti nevar pateikt. Infekcija ir brīvi, nekontrolēti izplatījusies un krājusies līdz tam brīdim, kad pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados kļuva iespējams to laboratoriski verificēt. Atklājās, ka inficēto ir daudz un to skaitu nemitīgi papildina no jauna inficētie.
Dāņu mākslinieks H.Bidstrups, kurš dzīvoja no 1912. līdz 1988. gadam, nenojauta šīs slimības esamību, vismaz par to neliecina literatūras dati un viņa laikabiedru atmiņas, taču ar viņa zīmējumiem var pārliecinoši atspoguļot mūsdienu cilvēka emocijas, saskaroties ar vīrushepatīta C infekcijas problēmu. Dažus zīmējumus atļāvāmies izmantot šai darbā.
Par kāda nezināma hepatīta esamību pirmais izteicās A.Princis 1974.gadā, apsekojot slimniekus pēc kardioķirurģiskām manipulācijām, kuri saņēma asins transfūzijas. Vienai daļai pacientu sešu mēnešu laikā attīstījās hepatīts. Pārsteigumu radīja fakts, ka 71% šo pacientu bija negatīvi jau tad zināmā vīrushepatīta B seroloģiskie marķieri, kā arī netika identificēti citi tai laikā zināmie vīrusi, kas varētu ierosināt akūtu hepatītu. Nobrieda secinājums, ka bez jau zināmiem vīrushepatīta vīrusiem ir vēl kāds, kas var radīt posttransfūzijas hepatītu. Tikai pēc vairākiem gadiem 1989.gadā (Choo Q. et al.) izdevās iegūt vīrushepatīta C ierosinātāja RNS. Ar to sākās šīs slimības zinātniski praktiskās izpētes ēra.

Pētot vīrusu un tā uzbūvi, atklājās, ka tas ir neparasts ierosinātājs ar strukturālām daudzveidībām. Blakus stabilajām genoma struktūrām, kas nosaka genotipus un subtipus, ir mainīgās un stipri mainīgās struktūras, kuras pārsvarā kodē apvalka olbaltumus. Replikācijas laikā, kas ir ļoti intensīva (diennaktī replicējās 10 triljoni C hepatīta virionu), HCV RNS bieži kļūdās. Rezultātā veidojas daudz heterogēnu vīrusa variantu, ko apzīmē par HCV kvaziveidiem. Tas nozīmē, ka vienā inficētā personā ir vairāki desmiti, simti vīrusa kvaziveidu. Ar nepārtrauktu vīrusa kvaziveidu veidošanos var izskaidrot specifisko antivielu neefektivitāti vīrusa neitralizācijas reakcijās un to, ka vienlaicīgi organismā ir ierosinātājs un attiecīgas antivielas. Šis fakts un tas, ka vīruss aknu šūnās un asinīs ir nelielā koncentrācijā, nosaka slimības klīnisko ainu un norisi: klīnisko parādību nav vai tās ir vāji izteiktas, slimība ļoti bieži norit hroniski.

Diagnostika

Latvijā varētu būt 80-100 tūkstoši inficēto. No vienas puses, vīrushepatīta C infekcijas diagnostika it kā būtiskas problēmas nerada, jo ir pieejamas labas testsistēmas, no otras puses, ne vienmēr ir zināms, kad tās pielietot praksē, jo gan akūta, gan hroniska hepatīta norise visbiežāk ir bez klīniskajām parādībām, reizēm ar simptomiem, kas nav raksturīgi hepatītam.

Kā praksē tiek atklāta hepatīta C vīrusinfekcija?

Vienai daļai – nejauši, veicot analīzes profilaktiskās pārbaudēs, retāk – pēc klīniskajām indikācijām, kad ir vispārēja rakstura simptomi (nespēks, nogurums, pazeminātas darba spējas, subfebrila ķermeņa temperatūra u.c.) vai neskaidras ģenēzes paaugstināta ALAT aktivitāte. Protams, vienai daļai šie izmeklējumi tiek veikti pēc epidemioloģiskām indikācijām.

Standarta analīze, lai pārliecinātos par vīrushepatīta C infekciju, ir anti HCV, ko veic ar imūnfermentatīvās analīzes metodi (IFA). Situācijas, kurās anti HCV ar IFA metodi ir pozitīva, ir vairākas:

• kļūdaini pozitīva,
• akūts vīrushepatīts C,
• pārslimots akūts vīrushepatīts C un ir notikusi atveseļošanās,
• HCV RNS nēsāšana,
• hronisks persistējošs hepatīts,
• hronisks aktīvs hepatīts,
• aknu ciroze,
• hepatokarcinoma.

Lai atbildētu uz jautājumu un zinātu, kurā ailītē iekļaujas katrs pacients, ir jāveic virkne izmeklējumu (pieejami Latvijas Infektoloģijas centrā):

• HCV RNS – nosaka vīrusa esamību asinīs,
• anti HCV ar Western Blot metodi nosaka antivielas pret atsevišķiem, konkrētiem vīrusa antigēniem (ar IFA metodi nosaka summārās antivielas pret vīrusu),
• jānosaka HCV RNS genotips,
• HCV RNS slodze,
• ALAT un citi aknu bioķīmiskie rādītāji,
• aknu biopsija,
• citi papildu izmeklējumi pēc vajadzības.

Kļūdaini pozitīva reakcija

Kļūdaini pozitīva reakcija varētu būt saistīta ar vīrusa īpatnībām (daudz antigēno struktūru, daudzi mainīgi vīrusi ar mainīgām imunogēnām īpašībām, ātra vīrusa replikācija u.c.), kā arī ar cilvēka imūnās sistēmas stāvokli un pavadošajām slimībām (autoimūnām, onkoloģiskām), grūtniecību u.c. Reizēm šo iemeslu no cilvēka puses grūti konstatēt. Veidojas krusteniskas imunoloģiskas reakcijas, kuru rezultātā anti HCV ar IFA metodi ir pozitīva. Lai precizētu, vai patiešām ir antivielas pret vīrushepatīta C ierosinātāju, izmanto Western Blot metodi. Pozitīvi izmeklējuma rezultāti tiešām apstiprina, ka ir šī tipa antivielas (diagnozi apstiprinošs tests). Jāatzīmē, ka kļūdaini pozitīvu reakciju ar IFA metodi sastop apmēram 15% gadījumu.

Akūta infekcija

Akūts vīrushepatīts C lielākajai daļai cilvēku, apmēram 90% gadījumu norit bez klīniskajām parādībām un par veselības traucējumiem sūdzību nav. Otrai daļai, kas ir salīdzinoši neliela, ir apmēram 10% klīnisko parādību, bet tās var dažādi izpausties: vieniem kā klasisks hepatīts ar dzelti, intoksikācijas sindromu un citām parādībām, bet citiem ar traucējumiem no vēdera orgānu puses – sāpēm vēdera augšējā daļā, labās paribes apvidū, nelabu dūšu, vemšanu, kā arī vispārēja rakstura simptomiem – nespēku, sagurumu, pazeminātām darba spējām, subfebrilu ķermeņa temperatūru u.c.

Kas varētu palīdzēt orientēties šajā neskaidrajā situācijā ārstam ar nosacījumu, ka pacients to apmeklē? Tā varētu būt epidemioloģiskā anamnēze, kas norāda uz inficēšanās iespēju (riska grupa). Izmeklējot objektīvi, vienai daļai pacientu palpē palielinātas, sāpīgas aknas, nosakot ALAT aktivitāti, konstatē, ka tā ir ievērojami paaugstināta, sasniedzot daudzus simtus vai pat vairākus tūkstošus vienību. Ne vienmēr diagnozi izšķir anti HCV analīzes rezultāti. Var gadīties, ka tā paņemta agrīnā slimības periodā, kad vēl antivielu pret vīrusu nav (1.attēls). Redzot šādu atbildi, ārsts var izdarīt nepareizu secinājumu.

Kāpēc tik svarīgi atklāt, diagnosticēt akūtu vīrushepatītu C? Tas saistīts ar ļoti būtisku tālāko ārsta rīcību – ārstēšanu. Tā kā organisma imūnā sistēma visbiežāk ar vīrusu netiek galā, tad, lai no tā atbrīvotos, pamatā izmantojama pretvīrusu terapija. Akūts vīrushepatīts C ļoti labi padodas ārstēšanai, pielietojot parasto interferonu – realdironu vai tā analogus, kuru izmaksas ir salīdzinoši nelielas. Protams, ka ar tikpat labiem panākumiem terapijā var izmantot arī pegilētos interferonus, kuru lietošana ir parocīgāka. Kā liecina pasaules un mūsu klīnikas pieredze, 95-98% gadījumu novēro pilnīgu izārstēšanos ar labu noturību. Jāatzīmē, ka atveseļošanās no akūta vīrushepatīta C var būt spontāna, bez antivirālās terapijas, taču tas notiek salīdzinoši reti, apmēram 15-20% gadījumu. Abos gadījumos kā atmiņa par pārslimoto infekcijas slimību organismā saglabājas antivielas, kas nosakāmas gan ar IFA, gan ar Western Blot metodi. Vienlaikus HCV RNS ir negatīvs, morfoloģiski aknās nav patoloģisko izmaiņu.

Hroniskas infekcijas izpausmes

Kā jau minēts, neārstēts akūts vīrushepatīts C reti kad beidzas ar pilnīgu izveseļošanos, bet lielākajai daļai attīstās hroniska infekcija (2.attēls), kas var izpausties dažādi.

Vīrusa nēsāšana

Salīdzinoši reta parādība, kas raksturojas ar to, ka asinīs konstatē antivielas pret vīrusu, kā arī pašu vīrusu (HCV RNS+). Veicot aknu audu morfoloģisko izmeklēšanu, aknās neatrod patoloģiskās izmaiņas, kas saistītas ar konkrēto vīrusu. Arī ALAT aktivitāte šajās situācijās ir normas robežās. Ir mierīga līdzāspastāvēšana starp slimības ierosinātāju un cilvēka organismu, kas dažkārt iekšējo vai ārējo faktoru ietekmē var tikt izjaukta.

Hronisks persistējošs vīrushepatīts C

Hronisks persistējošs vīrushepatīts C raksturojas ar tiem pašiem virusoloģiskajiem rādītājiem, ar kuriem nēsāšanas gadījumos, bet, veicot aknu audu morfoloģisko izmeklēšanu, konstatē novirzes no normas. Process ir skāris portālos laukus: tie ir paplašināti, infiltrēti ar mononukleārajām šūnām. Šie infiltrāti neizlaužas cauri robežplāksnītei, un aknu daiviņas netiek skartas (3.attēls 20.lpp.). Arī šajā situācijā ALAT aktivitāte parasti ir normas robežās, reti kad nedaudz paaugstināta. Abām iepriekšminētajām situācijām antivirālā terapija nav indicēta, jo organisma imūnā sistēma infekcijas procesu kontrolē un tas nerada būtiskas izmaiņas organismā.

Hronisks aktīvs vīrushepatīts C

Hronisks aktīvs vīrushepatīts C ir centrālā vīrushepatīta C ass, ap kuru rotē ļoti daudzas problēmas ar lielāku vai mazāku, pamatotu vai nepamatotu emociju piedevu. Tam ir arī zināms izskaidrojums, jo šīs hroniskās slimības variants ir visbiežāk sastopams un bieži vien daudzi to uzskata par vienīgo, kam ir tikai viens iznākums – aknu ciroze (slimība esot neārstējama, gaita neietekmējama utt.).
Kas nosaka aktīva hepatīta diagnozi? Izmeklējumu komplekss: asinīs konstatē antivielas pret vīrusu, kā arī pašu vīrusu. Bieži vien ir paaugstināta ALAT aktivitāte (50-90-150 vienības, reizēm pat vairāk). Slimības laikā tā var spontāni svārstīties. Daļai ALAT ir normas robežās. Būtiska diagnostiska nozīme ir aknu biopsijai un audu morfoloģiskai izmeklēšanai. Aktīva hepatīta gadījumā redz raksturīgas izmaiņas aknu daiviņās: mononukleāro šūnu infiltrāti no portālajiem laukiem ir ielauzušies daiviņās, kuru intensitāte var būt dažāda. Šo infiltrātu apvidū vērojama aknu šūnu distrofija, nekrozes, kuru apjoms un izplatība variē. Reizēm aknu šūnas satur sīkus tauku pilienus. Bojā gājušo aknu šūnu vietā ieaug saistaudi, attīstās fibroze (4.attēls). Visas minētas parādības, to intensitātes izpausme un kombinācija nosaka aktivitāti, kas izšķir jautājumu par ārstēšanās nepieciešamību ar antivirālajiem vai citiem medikamentiem.

Pirms antivirālās terapijas uzsākšanas jānosaka vīrusa genotips, lai zinātu, cik ilgi jāveic ārstēšana un kādi varētu būt tās orientējošie rezultāti. Tāpat nepieciešams noteikt asinīs vīrusu daudzumu (slodzi), kas jākontrolē terapijas laikā, ja ir viens genotips. Pēdējā laikā kā papildu izmeklējumus aknu bojājuma pakāpes izvērtēšanai izmanto aknu doplerogrāfiju, fibrozes bioķīmiskos rādītājus. Šīs metodes ir vienkāršākas, tās var izmantot dinamikā, lai izvērtētu slimības gaitu, ārstēšanas rezultātus.

Terapijas jautājumu reizēm ļoti sarežģī pacienta blakusslimības, kuru gadījumā antivirālā terapija ir kontrindicēta un var nodarīt lielu ļaunumu. Praksē bieži vien pacienti, reizēm arī ārsti, redz tikai šo vīrushepatīta C biedēkli un viss pārējais neeksistē. LIC klīnika ir izstrādājusi “C vīrushepatīta pacientu etiotropās ārstēšanas vadlīnijas”, pēc kurām tiek veikta diagnozes verifikācija un ārstēšana. Hroniska aktīva vīrushepatīta C slimnieki, izmantojot antivirālos medikamentus, ir jāārstē speciālistiem ar pieredzi šajā jomā, kuri izjūt slimības norisi ārstēšanas laikā, blakusefektus un kuriem ir prasme tos ietekmēt un novērst.

Aknu ciroze

Daudz nopietnāka situācija, jo aknu struktūra ir izmainījusies sakarā ar septu parādīšanos un pseidodaiviņu veidošanos (5.attēls). Neārstēta aktīva hroniska vīrushepatīta gadījumā šāda situācija varētu attīstīties apmēram 15-20 gados. Aknu ciroze – tas nav nāves spriedums, svarīga ir slimības attīstības stadija, procesa kompensācijas pakāpe. Ja process kompensēts, nav izmainīta asins aina un citi rādītāji, tad arī šiem slimniekiem var nozīmēt antivirālu terapiju ar nolūku, lai slimība neattīstītos tālāk.

Hepatokarcinoma

Viens no nelabvēlīgākajiem vīrushepatīta C infekcijas iznākumiem. Visbiežāk attīstās uz aknu cirozes, retāk – uz hroniska hepatīta fona. Ja process nav disiminēts, pastāv ķirurģiskās ārstēšanas iespēja, retāk – citas.

Nobeigums

Nobeigumā – kopsavilkums, izdalot būtiskos momentus, uz kuriem balstās vīrushepatīta C ierobežošanas pasākumi.

• Atklāt ar vīrushepatīta C infekciju inficētos! To darot, izzināms infekcijas avots, var veikt attiecīgos profilakses pasākumus, lai ierobežotu infekcijas izplatību.
• Konstatējot infekcijas esamību, jānoskaidro tās gaita: ja ir hroniska norise, tad jānosaka aktivitātes pakāpe, stadija un, ja nepieciešams, jāordinē antivirālā terapija. Ja ir akūts vīrushepatīts C, nepieciešama tūlītēja antivirālā terapija. Šīs darbības pasargā no psiholoģiskās sagrāves, gaidot lēno nāvi.


Literatūra

1. Alter H.F., Seeff L.B. Semin liver Dis, 2000; 20, 17-35.
2. Keišs J., Sondore V., Leidere-Reine A., Rozentāle B., Vīksna L. Treatment of acute hepatitis C: intriguing preliminary data. RSU zinātniskie raksti. 2005, iesniegts publicēšanai.
3. Kuntz E., Kuntz H.D. Hepatology Principles an Practice. Springer. Berlin, Heidelberg 2022.
4. Manns M.P. et al. Treatment of acute hepatitis C. In: Marcellin P., ed. Management of patients with viral hepatitis. Paris, APMANV; 2004, 65-73.
5. Mazjānis I., Tirāns E. Hepatīts C. Latvijas Ārstu Žurnāls, 2002, 11/12, 9-19.
6. Nomura H., Suketo S. et al. Short-term interferon-alfa therapy for acute hepatitis C: a randomised controlled trial. Hepatology 2004, 39, 1213-1219.
7. Rozentāle B., Vīksna L. Vīrusepatīts C. Jums, Kolēģi, 1998, 6, 42-47.
8. Vīksna L. Vīrushepatīts C. Nacionālais apgāds, Rīga, 2003.
9. Dbrcyf K.> Dbhecysq utgfnbn C b \'djk/wbz tuj ktxtybz. Hbuf> 2003.
10. Bidstrups H. Karikatūras. Rīga, 1972.
© Jāzeps Keišs, Baiba Rozentāle
Atpakaļ pie 2006. gada janvāra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Janvāris, 2006
Arhīvs
Decembris, 2006
Novembris, 2006
Oktobris, 2006
Septembris, 2006
Augusts, 2006
Jūnijs, 2006
Maijs, 2006
Aprīlis, 2006
Marts, 2006
Februāris, 2006
Pārējie

© iAptieka, 2014. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: