Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Augusts, 2003
Kas jāievēro, lietojot ārstniecības augus
Vesela cilvēka organismā visas norises un procesi atrodas ciešā saistībā, savstarpējā atkarībā un līdzsvarā. Zūdot šim līdzsvaram, rodas slimība. Lai to ārstētu un atjaunotu organisma norišu pareizību, viens no biežāk izmantotiem paņēmieniem ir zāļu lietošana; savukārt zāļu lomā bieži vien nonāk augi – tā saucamie ārstniecības augi vai no tiem pagatavotie uzlējumi, novārījumi, tinktūras, ekstrakti, kā arī atsevišķas augu sastāvvielas (glikozīdi, flavonoīdi, alkaloīdi un citas). Taču, pirms izvēlēties kādu augu par ārstniecības līdzekli, jāapsver dažādi aspekti, lai izvairītos no problēmām, kuras varētu rasties tāpēc, ka katrs cilvēks ir individualitāte ar savu vielmaiņu, tās īpatnībām un jutību pret noteiktām auga sastāvvielu grupām.
Jebkura auga organismā notiek dzīvības norises, kuru laikā augā veidojas liela sastāvvielu dažādība – savienojumi, kas nodrošina:
• auga organisma enerģētiskās vajadzības (cukuri, olbaltumvielas, tauki);
• šūnu struktūru aizsardzību pret kaitīgiem ārējās vides faktoriem (flavonoīdi, askorbīnskābe jeb C vitamīns, tokoferols jeb E vitamīns);
• auga organisma kopējo aizsardzību pret vīrusu, baktēriju, sēnīšu, dzīvnieku un cilvēka radīto kaitējumu (ēteriskās eļļas, alkaloīdi, glikozīdi, miecvielas, ko bieži mēdz apzīmēt par augu biogēni aktīvajām vielām (BAV), kas spēj ietekmēt arī cilvēka organisma bioloģiskās norises).
Raugoties no cilvēka viedokļa, lielākā daļa auga sintezēto vielu šķiet domātas tieši cilvēka vajadzībām:
• cukuri (glikoze, fruktoze, saharoze), arī polisaharīdi, ciete un insulīns ir uztura piramīdas pamatā, tātad pārtikas produkti un enerģijas ieguves avots;
• taukus, konkrēti, augu eļļas, cilvēks arī uzskata par viņam domātu produktu, jo tie lietojami pārtikā; turklāt eļļās atrodamas pēdējā laikā tik aktuālās taukskābes, kam cilvēka organismā ir svarīga antioksidanta loma (daļēji tāda tā ir arī auga organismā);
• olbaltumvielas sintezējošu augu pasaules florā gan nav pārāk daudz, taču ar olbaltumvielām bagātās pupu, zirņu, pupiņu un sojas sēklas cilvēks ir atzinis par noderīgām savu enerģētisko vajadzību apmierināšanai.
Līdzīgā veidā varētu aplūkot arī citus augos atrodamos savienojumus. Taču būtībā viss, kas augos veidojas un uzkrājas, ir tikai un vienīgi paša auga interesēs – auga dzīvības norišu nodrošināšanai, stabilizēšanai un aizsardzībai.
Ekoloģiskā radniecība
Vēl viens aspekts, uz kuru jāpalūkojas auga-cilvēka kontekstā, ir viņu ekoloģiskā radniecība. Teicienos – mājās sienas palīdz un nekur nav tik labi kā mājās – nav ietverts tikai stabilitātes vai drošības, bet arī cilvēka labas pašsajūtas jēdziens. Dzīvojot noteiktā vietā, cilvēka organisms un viņa fermentu sistēmas ir saistītas tieši ar šo vietu un tās augu valsti. Augi no augsnes uzņem sev vajadzīgās minerālvielas – makroelementus un mikroelementus, kas nonāk cilvēka organismā ar augu izcelsmes barību, zālēm un arī ar vietējās izcelsmes dzīvnieku valsts produktiem. Šīs minerālvielas ir tieši šeit vairākās paaudzēs dzīvojošiem cilvēkiem nepieciešamās, tieši to klātbūtne nodrošina enzīmu pilnvērtīgu darbību un bioķīmisko reakciju optimālu norisi organismā.
Nonākot citā pasaules reģionā vai izmantojot uzturā citu reģionu produktus, organisms, kas pieradis pie noteiktu vielu klāsta, saņemot nepazīstamu, nevis kādu no pazīstamajiem elementiem, izjūt diskomfortu. Pielāgošanās jaunajam prasa papildus enerģiju, dažkārt radot pat stresu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jauns organisms ar to tiek galā ātrāk, bet vecākam cilvēkam tas bieži ir nepatīkams process.

Augi kā ārstniecības līdzekļi
Viss iepriekš sacītais nozīmē to, ka augs un cilvēks šūnu un bioķīmisko reakciju norises līmenī ir radniecīgi organismi. Tādējādi augi ir un arī būs noderīgi cilvēkam dažādās dzīves situācijās, tai skaitā arī organisma pasargāšanai no saslimšanas un organisma procesu sakārtošanai slimības gadījumos. Šajā aspektā vienmēr tiek domāts un runāts par ārstniecības augiem, kurus lieto noteiktu slimību gadījumos konkrētu simptomu mazināšanai vai novēršanai. Arī ārstniecības augu drogu (izmantojamo daļu – ziedu lapu, lakstu u.c) farmakoloģiskā klasifikācija pamatojas tieši uz šiem principiem – nomierinošas, atkrēpojošas, urīndzenošas, žultsdzinējas, pretiekaisuma un citas drogas.
Ja no augu materiāla ir izolēta kāda konkrēta sastāvvielu grupa vai tikai atsevišķs tās komponents, tad jau runa ir par īstām zālēm ar noteiktu terapeitisko efektu, lietošanas devu, ilgumu, iespējamām blaknēm un norādēm uz piesardzības pasākumiem.

Drogas
Liela daļa cilvēku, tai skaitā arī ārsti un farmaceiti, uzskata, ka augu zāles var lietot (un arī lieto) bez kādām īpašām bažām vai piesardzības, jo tās taču ir augu produkti, tātad – dabīgi, labi un cilvēkam nekaitīgi. Daļēji tas tā ir, jo arī auga organismā viss atrodas sabalansētā līdzsvarā. Taču ne jau vienmēr augu zālēs nonāk viss sastāvvielu komplekss dabīgā, neizmainītā veidā. Šai ziņā drošākas ir drogas – noteiktā laikā ievāktas un pareizi izžāvētas atsevišķas augu daļas, kurās ir atrodamas dažādas cilvēka veselību uzlabojošas, atjaunojošas biogēni aktīvās vielas.
Tā kā katrā augā sastāvvielu komplekss ir daudzveidīgs, arī to ietekme uz cilvēka organismu ir daudzveidīga. Literatūrā dažādu augu farmakoloģiskās darbības aprakstos daudziem augiem var atrast desmit un pat vairāk darbības efektu. Tā kā sastāvvielu koncentrācija augā ir atšķirīga, arī darbības efektu intensitāte ir dažāda un tos var sarindot secībā – spēcīgāk izteikti un vājāk izteikti. Drogu tad parasti ierindo tajā farmakoloģiskajā grupā, kuras darbības efekti tai ir izteikti spēcīgāk; taču vienlaicīgi organismā var būt jūtama arī vājāko darbības efektu izpausme. Bez šīm darbīgajām vielām drogā atrodamas arī citas vielas, kurām varbūt nav īpašas farmakoloģiskās aktivitātes, bet kas var pastiprināt vai pavājināt aktīvo vielu efektu, vai arī palīdzēt pašam organismam aktivizēt dabiskās aizsargspējas (to bieži veic drogās atrodamie vitamīni un mikroelementi).
Taču, pat lietojot ārstniecības augu drogas vai to maisījumus – it kā dabīgus, līdzsvarotus sastāvvielu kompleksus –, nav izslēgta nevēlamu blakusparādību iespējamība organisma individuālo īpatnību dēļ.

Piesardzība
Piesardzības pasākumi būtu noderīgi daudz plašākā skatījumā – lietojot augus ne tikai ārstnieciskiem nolūkiem, bet arī ikdienas tējās un pārtikā, īpaši cilvēkiem ar hroniskām slimībām, ar individuālu jutību pret kādu noteiktu augu vai atsevišķu aktīvo vielu, grūtniecēm un bērniem. Praktiski neko nevajadzētu lietot ilgstoši, bet gan secīgi mainīt un savstarpēji kombinēt.
Pēdējā laikā ir liela interese par augiem, kas paaugstina organisma aizsargspējas, imunitāti, ceļ darbaspējas un mazina nogurumu (1.tabula). Šo augu sastāvvielu kompleksi nav ieteicami cilvēkiem ar paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, aterosklerozi, paaugstinātu uzbudināmību un bezmiegu. Leizejas un žeņšeņa preparāti var izraisīt sirds ritma traucējumus ar tahikardijas lēkmēm, tāpēc tos neiesaka sirds slimniekiem. Savukārt rožainās rodiolas sakneņi ar saknēm ir bagāti ar miecvielām, kas var radīt aizcietējumu. Žeņšeņa un eleiterokoka preparātu lietošanas efektivitāte atkarīga no gadalaika – žeņšeņs labāku tonizējošu efektu rada rudens un ziemas periodā, bet eleiterokoks – rudenī. Ne žeņšeņa, ne eleiterokoka preparātus neiesaka lietot vasaras karstumā.

Nevēlamie efekti
Alerģiskas reakcijas
Ir vairāki ārstniecības augi, to drogas un preparāti, kas var radīt alerģiskas reakcijas, ieelpojot šo augu ēterisko eļļu, vai iekaisumu un kontaktdermatītu saskarsmē ar ādu un gļotādām. Šeit minams purva vaivariņš (Ledum palustre), parastais apinis (Humulus lupulus), parastā ieva (Padus avium), kuru smarža ieelpojot var radīt galvassāpes, šķaudīšanu, acu asarošanu, elpceļu spazmas, uzbudinājumu. Līdzīga darbība ir dažu drogu putekļiem, kas rodas, smalcinot drogas, piemēram, vērmeles (Artemisia absinthium) un lielās strutenes (Chelidonium majus) lakstus.
Kontaktdermatītus, kas visbiežāk rodas drogu vākšanas gaitā, nonākot saskarē ar svaigu augu un tā sulu, var radīt purva vaivariņš, parastais zirgkastanis (Aesculus hippocastanum), dzeltenais jeb ārstniecības amoliņš (Melilotus officinalis, 1.attēls), lielā nātre (Urtica dioica), paeglis (Juniperus communis, 2.attēls), baltā sētvija (Bryonia alba, 3.attēls), ūdenspipars (Polygonum hydropiper, 4.attēls), rietumu tūja (Thuja occidentalis), parastais apinis un lielā strutene.
Fotosensibilizācija
Čpaši jāatzīmē dažu augu fotosensibilizējošā darbība. To sastāvā esošie savienojumi ir sevišķi bīstami saulainā laikā – tie paaugstina ādas jutību pret saules ultravioleto starojumu, radot smagus, grūti dzīstošus ādas bojājumus, pēc kuru sadzīšanas ādā ilgu laiku, pat līdz sešiem mēnešiem, saglabājas pigmentācija. Tādi ir divšķautņu asinszāle (Hypericum perforatum, 5.attēls), četršķautņu asinszāle (Hypericum maculatum syn., Hypericum quadrangulum), smaržīgā rūta (Ruta graveolens, 6.attēls) un pēdējā laikā tik plaši izplatījies Sosnovska latvānis (Heracleum Sosnowsky). Lietojot zāles, kuru sastāvā ir minētie ārstniecības augi, pat solārija apmeklējums var radīt problēmas.

Citi aspekti
• Ņoti pārdomāta ārstniecības augu un to preparātu lietošana ir svarīga grūtniecības laikā, jo šajā dzīves periodā nereti rodas nepieciešamība mazināt tūskas, aizcietējumus, novērst nelabuma sajūtu, uzlabot asins sastāvu. Tad nu bieži tiek lietotas dažādas zāļu tējas vai citi pagatavojumi ar domu – gan jau nekaitēs, tie taču ir tikai augi! Tā, piemēram, aizcietējuma novēršanai bieži izmanto pagatavojumus no drogām, kurās ir antracēnatvasinājumi (antraglikozīdi) – krūkļa mizas, sennas lapām, rabarbera saknēm, alojes (alvejas) lapām. Lietojot ilgāku laiku, organisms pierod pie viena auga antracēnatvasinājumiem, darbības efekts pavājinās un jāmeklē cits līdzeklis. Bet antracēnatvasinājumi, lietoti ilgstoši vai lielās devās, pastiprina asins pieplūdi mazā iegurņa orgāniem un grūtniecēm var radīt aborta draudus. Tāpat grūtniecēm neiesaka lietot pagatavojumus arī no vairākiem citiem ārstniecības augiem (2.tabula).
• Antracēnatvasinājumus saturošas drogas organismā pastiprina kālija zudumu, radot hipokaliēmiju, līdz ar to šīs drogas var pastiprināt sirds glikozīdu, antiaritmisko un urīndzenošo līdzekļu darbību. Jāatzīmē, ka antracēnatvasinājumus saturošas drogas ietilpst arī dažādu tievēšanas tēju sastāvā, bet, kā zināms, šīs tējas vēlamā efekta sasniegšanai parasti tiek lietotas diezgan ilgstoši.
• Vienu no augstākminētiem augiem – aloji jeb alveju, kas tautā ir ļoti populāra, nebūtu vēlams lietot ilgstoši ne tikai grūtniecības laikā, bet arī aknu, nieru, urīnpūšļa iekaisuma, hipertensijas, kā arī onkoloģisku slimību gadījumos.
• Izdaloties no organisma ar urīnu, daudzu ārstniecības augu biogēni aktīvās vielas var radīt nieru kairinājumu vai pat iekaisumu. Piesardzība nepieciešama, lietojot pagatavojumus no tīruma kosas (Equisetum arvense) lakstiem, parastā paegļa čiekurogām, bērzu (Betula pubescens, Betula verrucosa) pumpuriem, irbenes (Viburnum opulus) augļiem, tīruma vijolītes (Viola arvensis) un trejkrāsu vijolītes (Viola tricolor) lakstiem.
• Populāras un bieži lietotas ir ar miecvielām bagātas drogas – ozola (Quercus robur) miza, stāvā retēja (Potentilla erecta) sakneņi, asinszāļu laksti, ievas augļi. Tās izmanto, lai mazinātu gļotādas iekaisumus, asiņošanu, caureju. Taču, lietojot iekšķīgi, miecvielas var radīt aizcietējumu, aknu darbības traucējumus un paaugstināt arteriālo asinsspiedienu.
• Par vērtīgiem parasti uzskata tos augus, kuru sastāvā atrodami vitamīni. Bet, piemēram, K vitamīns, ne visiem ir vēlams. Ja cilvēkam ir aktīva asinrece un nosliece uz trombu veidošanos, tad K vitamīns un arī augi, kuros tas atrodams – lielā nātre, parastais pelašķis (Achillea millefolium) – jāuzskata par lietošanai nevēlamiem.
Apkopojumu par rakstā minēto ārstniecības augu pielietošanas piesardzību un iespējamām to radītām blaknēm piedāvā 3. un 4.tabula.

Pārtika, uztura bagātinātāji
Čpaša problēma ir uztura bagātinātāji, kuru klāsts pēdējā laikā ir ļoti plašs un ar agresīvas reklāmas tendencēm. Lielā daļā gadījumu šo produktu sastāvā ir dažādi augi, bieži tie ir svešu reģionu iemītnieki un līdz ar to var nebūt tik derīgi mūsu cilvēkiem, kā to sola izgatavotāji.
Arī daži pārtikas augi un garšaugi nav piemēroti visiem cilvēkiem. Tā, piemēram, ķiploka un dārza sīpola sastāvvielu komplekss daudziem rada kuņģa un zarnu gļotādas, aknu, nieru kairinājumu. Mārrutka un pētersīļa saknes, bazilika lapas, lamināriju (jūras kāpostu) lapoņi nav ieteicami nieru iekaisuma slimniekiem. Savukārt dārza kāposta lietošana uzturā var radīt gāzu uzkrāšanos zarnās (meteorismu) un caureju.

Secinājums
Indiferentu, pilnīgi nekaitīgu augu būtībā nav, bet, zinot augu ķīmisko sastāvu, sastāvvielu daudzumu un darbību, domājošs cilvēks var atrast pietiekoši labus variantus, lai uzlabotu veselību un pašsajūtu, nenodarot pāri sev un tiem, par kuriem jūtas atbildīgs.

Literatūra
1. Čriste V. Blaknes, piesardzība un kontrindikācijas ārstniecības augu drogu lietošanā //Materia Medica, 1997, 10, lpp. 16-17.
2. Purviņš I. Praktiskā farmakoloģija, 1994.

3. Dbyjuhfljdf N.F.. b lh. Ghfrnbxtcrfz abnjnthfgbz> 2001.
4. Lfybktyrj D.C. b lh. Jcnhst jnhfdktybz hfcntybzvb> 1986.

5. \"ywbrkjgtlbxtcrbq ckjdfhm ktrfhcndtyys[ hfcntyybq b ghjlernjd ;bdjnyjuj ghjbc[j;ltybz> gjl htl. Zrjdktdf U.G.> 1999.
© Vija Eniņa
Atpakaļ pie 2003. gada augusta numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Augusts, 2003
Arhīvs
Decembris, 2003
Novembris, 2003
Oktobris, 2003
Septembris, 2003
Jūnijs, 2003
Maijs, 2003
Aprīlis, 2003
Marts, 2003
Februāris, 2003
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: