Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Septembris, 2002
Glikokortikoīdi terapijā. Vēlreiz par 50 gadu senu tēmu.
Glikokortikoīdi (GK), kā arī šo hormonu sintētiskie analogi, ir vieni no interesantākajiem hormoniem organismā. To farmakoloģiskais efekts nereti izteikti atšķiras no fizioloģiskā efekta. Tāpat GK efekts ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai medikaments dots substitūcijas vai farmakoloģiskā devā, īslaicīgi vai ilgstoši, no rīta vai vakarā. Viena farmakoloģiskā deva domāta pretiekaisuma efekta, cita – imūnsupresīva un vēl cita – pretšoka efekta iegūšanai. Arī cilvēka organismā sintezētais GK daudzums ir atšķirīgs agri no rīta, vēlu vakarā un pēc azaida. Ja kaut vienā jomā GK fizioloģiskais efekts būtu negatīvs, viegli ievainojamais cilvēks nebūtu izdzīvojis cauri gadu tūkstošiem – plūdu, mēra, bada laikā, kamēr milzeņi dinozauri un ihtiozauri ir izmiruši.
Nedaudz vēstures
1855.gadā angļu ārsts un anatoms Tomass Adisons sekcijā pamanīja tuberkulozes procesu līķa virsnierēs un saistīja šīs izmaiņas ar slimības klīnisko ainu. Gadu vēlāk franču fiziologs Č.E.Brauns-Segā (Charles Edourd Brown-Sequard) eksperimentos ar dzīvniekiem pierādīja, ka virsnieres ir dzīvībai nepieciešams orgāns. Vēlāk atklāja, ka virsnieri veido divas atšķirīgas daļas – neliela serde un pabiezāka garoza, kā arī pierādīja, ka dzīvībai nepieciešamā virsnieres daļa ir tieši garoza. Sākās mēģinājumi izgatavot virsnieru ekstraktu, lai varētu glābt slimniekus ar Adisona slimību. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados izgatavotam virsnieru ekstraktam tika dots nosaukums kortīns. Raksta autors atceras parakstījis kortīna injekcijas Latvijā vēl četrdesmitajos, piecdesmitajos gados. Pirmo virsnieru garozas hormonu – kortizonu (šo nosaukumu tas ieguva vēlāk) 1936.gadā atklāja trīs pētnieku grupas gandrīz vienlaicīgi: E.Kendeils (E.C.Kendall) Mayo klīnikā Ročestrā, O.Vintersteiners (O.Wintersteiner) Ņujorkā un T.Reihsteins (T.Reichstein) Cīrihē. 1937.gadā atklāja hidrokortizonu (ko vēlāk sāka dēvēt par kortizolu). Tomēr rūpnieciska kortizona sintēze sākās tikai 1947.gadā, Kendeilam sadarbojoties ar firmu Merck ASV.
Pirmais kortizonu saņēma nevis kāds Adisona slimnieks, bet gan slimniece ar poliartrītu, un to pielietoja P.Henčs Mayo klīnikā. Ārsts bija novērojis, ka slimniekam ar artrītu stāvoklis nedaudz uzlabojas, ja pievienojas dzelte (tad ir nedaudz kāpināts kortizona līmenis asinīs). 1948.gadā, sākot saņemt kortizonu, līdz tam guloša smaga poliartrīta slimniece tuvākajās dienās strauji, brīnumaini atlaba, cēlās un sāka brīvi staigāt (esot aizgājusi iepirkties!). Prednizonu sintezēja 1955.gadā, un līdz ar to GK kā brīnumlīdzekļa ēra bija sākusies. Tomēr jau pašā sākumā tas parādīja arī sajūsmu ierobežojošas negatīvās blaknes.

Glikokortikoīdu fizioloģija
Cilvēka virsnieru garozas fascikulārā zona producē divus GK rindas hormonus: kortizolu (hidrokortizonu) un kortikosteronu (ļoti mazā daudzumā). Kortizola atvasinājums ir kortizons. Šie abi ir galvenie GK rindas hormoni, bez kuriem dzīve nav iespējama. GK sekrēciju pēc negatīvās atgriezeniskās saites principa regulē kortikoliberīns (hipotalamusā) un adenokortikotropais hormons (AKTH) (adenohipofīzē). Fizioloģiskajiem GK ir vairāki sintētiskie analogi, kuru darbība niansēs atšķiras gan savstarpēji, gan arī no fizioloģiskajiem GK.
Visbiežāk GK piesaistās saviem receptoriem citoplazmā. Tālāk šis komplekss migrē uz šūnas kodolu, maina dažu DNS segmentu transkripciju, tā aktivējot enzīmu sintēzi, kuru ietekmē mainās šūnas funkcija un fenotips. Tikai 10% no cirkulējošā kortizola ir brīvā veidā. Pārējais ir saistīts ar plazmas proteīnu – transkortīnu. Saistītā veidā GK ir bioloģiski neaktīvi. Tie darbojas kā bufersistēma, novērš strauju kortizola svārstību radīto iespaidu, kā arī samazina GK eliminācijas ātrumu no organisma.

Ietekme uz metabolismu
Atbilstoši nosaukumam, GK galvenais uzdevums ir nodrošināt enerģijas substrāta – glikozes – pievadi asinīs gan garākos ogļhidrātu uzņemšanas starpposmos (arī bada situācijās), gan ieilgstot sevišķi lielam glikozes patēriņam. GK to panāk, veicinot glikoneoģenēzi no aminoskābēm asinīs, bet ekstrēmos gadījumos, noārdot dažus proteīnus muskuļos, ādā un citos orgānos, bet ne aknās un neironos. Aminoskābes netiek ņemtas arī no muskuļu kontraktilitātes proteīniem. Vēl vairāk: GK veicina noārdīšanas procesā iegūto aminoskābju izlietošanu akūti vajadzīgu intracelulāru proteīnu, piemēram, purīnu, pirimidīnu un citu vielu sintēzei, lai šūnas uzturētu dzīvas un veicinātu jaunu šūnu reprodukciju.
GK atvieglo arī lipolīzi no tauku depo, tā pavairojot asinīs alternatīvo enerģijas substrātu – brīvās taukskābes. Papildus tam dažās šūnās (tauku šūnās, limfoīdos audos) GK spēj samazināt glikozes utilizāciju, lai dzīvībai svarīgākām šūnām glikoze būtu pieejama bagātīgāk. GK arī palielina glikogēna daudzumu aknās, kā arī potencē glukagonu, kurš, mobilizējot glikogēnu no aknām un muskulatūras, kā pirmais vajadzīgā brīdī palielina glikozes piedāvājumu asinīs. Tas viss kalpo, lai centrālajai nervu sistēmai nekādos apstākļos nepietrūktu glikozes, lai uzturētu glikozes koncentrāciju asinīs vismaz ap 3 mmol/l.

Darbība iekaisuma procesā
GK ir virkne funkciju, kurās tie ir kāda procesa intensitātes optimizētāji. Spilgti šī īpašība izpaužas iekaisuma procesā. GK stabilizē membrānas, ierobežojot eksudāta, transudāta un leikocītu virzību cauri membrānām, kā arī stabilizē lizosomālās membrānas, kas satur daudz proteolītisko enzīmu. GK spēj ierobežot kapilāru sieniņu caurlaidību, samazinot prostaglandīnu un leikotriēnu daudzumu. Tā kā leikotriēni hipotalamusā spēj uzbudināt temperatūras regulācijas centrus, GK netieši spēj pazemināt ķermeņa temperatūru.
Fizioloģiskā un jo sevišķi farmakoloģiskā daudzumā GK spēj ietekmēt visas piecas iekaisuma stadijas, iekaisuma procesu optimizējot. Klasisks piemērs ir šāds – ja plaukstā ierauta skabarga un to izvilkt neizdodas, tad nākošajā dienā ap skabargu veidojas mazs pietūkums un hiperemēts ādas laukumiņš, aiznākošajā dienā – sīks strutu piliens. Infiltrāts skabargu nedaudz paceļ, to viegli satvert un izvilkt – nākamā rītā roka vesela. Ja iekaisuma nebūtu, skabarga iekapsulētos un paliktu iekšā, savukārt pārmērīgs iekaisums radītu flegmonu. Tādējādi GK regulē adekvātas iekaisuma reakcijas veidošanos.

Ietekme uz imūno atbildes reakciju
GK piedalās organisma izvēlē starp imūntoleranci un imūnatbildi. GK pieļauj ātru atbildes reakciju ar kāpinātu neitrofilo leikocītu un fagocītu aktivitāti, kā arī pavairotu imūnglobulīnu produkciju. GK potencē arī endogēnos dezintoksikācijas mehānismus, bloķējot baktēriju toksīnu sistēmisko efektu. Var teikt, ka GK ir imūnmodulējoša loma organisma aizsargreakcijās pret infekciju.
Attiecībās pret antigēniem un haptēniem jeb pusantigēniem GK piedalās organisma atbildes izvēlē starp anerģiju un hipererģiju, šo atbildi optimizējot. Farmakoloģiskās devās GK dzēš hipererģiskās reakcijas.
Divi piemēri ķirurģijas klīnikā. Strutaina peritonīta slimnieks smagā stāvoklī pēc laparatomijas saņem antibakteriālu terapiju, tomēr vispārējais stāvoklis turpina pasliktināties. Cerot panākt lūzumu slimības gaitā, terapijā pievieno prednizolonu – pirmajā dienā 240 mg, otrajā – 120 mg, trešajā – 60 mg un pēc tam pārtrauc. Uz prednizolona fona stāvoklis nedaudz uzlabojas, sākas atveseļošanās. Citā gadījumā gluži līdzīgam peritonīta slimniekam ārstēšanā pievienoja prednizolona terapiju, to turpinot piecas vai sešas dienas, bet slimnieka stāvoklis neuzlabojās, un no vispārējas sepses astotajā vai devītajā dienā iestājās exitus letalis. Mans komentārs (droši vien diskutējams) ir šāds: pirmajā gadījumā GK it kā palīdzēja slimniekam mobilizēt iekšējos spēkus, piebremzēja infekcijas radīto iekaisumu, nepaspējot izraisīt imūnsupresiju, bet otrajā gadījumā, iespējams, bija parādījies GK imūnsupersīvais efekts.
GK fizioloģiski nemazina organisma pretestību pret infekciju, tieši otrādi – tiem ir pozitīva loma organisma aizsargreakcijās. GK imūnsupresīvais efekts, īpaši uz limfocitāro sistēmu, parādās vienīgi ilgstošā farmakoterapijā.

Darbība stresa situācijās
GK potencē kateholamīnus, palielinot to receptoru jutīgumu. Tas izpaužas ar kāpinātu miokarda kontraktilitātes spēju, vazokonstrikciju un bronhodilatāciju. Kateholamīnu receptoru jutīguma palielināšana notiek zibenīgi. To viegli novērot, kad šoka un kolapsa situācijā ievadīts GK preparāts strauji ceļ arteriālo spiedienu, pirms tas būtu paspējis aizturēt nātriju un ūdeni un palielināt intravazālo tilpumu (ar savu samērā niecīgo mineralokortikoīdo (MK) efektu). GK palielina arī trauksmes hormona adrenalīna sekrēciju, kā arī angiotensinogēna produkciju, no kura veidojas bioloģiski aktīvais angiotensīns II un tālāk aldosterons.
Daļēji balstoties uz iepriekš minēto, ne mazāk svarīga GK funkcija ir dalība nespecifiskā adaptācijas sindroma veidošanā stresa situācijās. Šajā procesā piedalās CNS, sympathicus sistēma, kateholamīni, kortikoliberīns, AKTH un, protams, GK. Stresa faktori, kuru efekta atvairīšanai nepieciešama nespecifiskā adaptācijas sindroma strauja attīstība, var būt visdažādākie: mehāniski, termiski, ķīmiski, psihiski, bioloģiski (infekcija) un citi. Stresa situācijā GK sekrēcija var palielināties desmitkārtīgi un vēl vairāk.

Citi glikokortikoīdu darbības principi
GK piedalās ūdens saimniecībā, ierobežojot ūdens iekļūšanu šūnās, kopā ar citiem faktoriem nodrošinot optimālu ūdens daudzumu interstīcijā, palielinot filtrāciju glomerulos un veicinot ūdens izdali caur nierēm. Šo efektu pastiprina arī tas, ka GK nedaudz kavē vazopresīna sekrēciju, tā samazinot ūdens reabsorbciju tubulos.
GK piedalās sālsskābes un pepsīna sekrēcijas optimālā paaugstināšanā kuņģī un neitrofilo leikocītu, eritrocītu, trombocītu skaita optimāla daudzuma nodrošināšanā asinīs.
GK ietekmē arī mūsu psihi un izturēšanos. Smagas virsnieru nepietiekamības gadījumā slimnieks kļūst apātisks. Ieilgušā vieglā endogēnā GK hiperaktivitātē cilvēkam attīstās depresija, vai – otrādi – Kušinga slimnieka psihisko stāvokli raksturo flegmatisms, bet, pārdozējot GK farmakoterapijā, var slimniekam provocēt akūtu psihozi.
GK piedalās augļa audu diferenciācijā un normālā attīstībā, novēršot plaušu hialīno membrānu slimību priekšlaicīgi dzimušiem bērniem; GK stimulē fosfatīdholīna un ar surfaktantu saistīto proteīnu sintēzi, tā nodrošinot augļa alveolu stabilitāti.
Pieļauj arī iespēju, ka GK spēj novērst limfomas un limfoleikozes attīstību, dažas šūnas pat nogalināt vai palēnināt to augšanu.
Dažkārt GK farmakoloģisko efektu pamanīt ir viegli, bet fizioloģisko – grūti. Šķiet, fizioloģiskā daudzumā GK īpaši neietekmē kālija, nātrija un skābju-bāzu līdzsvaru organismā. Fizioloģiskos apstākļos grūti ieraudzīt arī GK ietekmi kaulos. Tomēr patoloģiskā daudzumā tie kavē skrimšļa attīstību, sašaurina epifizeārās līnijas, samazina osteoblastu aktivitāti un kavē kaulu matrices sintēzi, traucē kalcija iesaisti kaulos, respektīvi, kavē augšanu un veicina osteoporozes veidošanos.

Glikokortikoīdu preparāti
Lietošanai terapijā ir pieejami gan abi fizioloģiskie GK, gan to sintētiskie analogi. Pamudinājums sintēzei bija centieni preparātam palielināt GK aktivitāti un samazināt vai pat likvidēt MK aktivitāti. Galvenie pārstāvji raksturoti tabulā. MK aktivitātes praktiski nav fluoru saturošiem atvasinājumiem – deksametazonam un triamcinolonam, turklāt deksametazona pretiekaisuma iedarbība ir 30 reizes lielāka nekā hidrokortizona.
Farmakoloģiskās firmas, fasējot medikamentus tabletēs, ievēro katra preparāta aptuveno GK aktivitāti, tādēļ ārstam, mainot preparātu, vieglāk izvēlēties devu. Gandrīz visi preparāti pieejami arī ampulās ievadei parenterāli un ziedēs, gelos, losjonos, acu pilienos, aerosola flakonos lokālam pielietojumam. Daži injicējamie preparāti ir ar pagarinātu darbību ievadei muskulī vai sinoviālos dobumos, kā arī infiltrācijai audos.

Glikokortikoīdi substitūcijas
terapijā
Lietojot GK slimniekiem ar virsnieru nepietiekamību substitūcijas devās, to efekts atbilst teiktajam par šo hormonu fizioloģiju. Svarīgi, lai aizstājējterapijā preparāta deva nebūtu ne par lielu, ne par mazu. Ja terapija ir optimāla, slimnieks jūtas labi, svars nepieaug, hiperpigmentācija mazinās, arteriālais spiediens ir apmierinošs gan klinostatiskā, gan ortostatiskā pozīcijā. Ja slimnieks jūtas slikti, saglabājas ādas un gļotādu hiperpigmentācija, svars nesasniedz normālo – GK deva ir nepietiekama. Ja svars palielinājies virs normālā, hiperpigmentācija nodzisusi – GK deva ir par lielu.
Ja pieturas ortostatiska hipotensija un ar to saistītās subjektīvās grūtības, tad trūkst MK (fludrokortizona) un tā deva jāpalielina. Ja parādās arteriāla hipertensija un tūska – MK deva ir par lielu, tā jāmazina vai arī no preparāta jāatsakās, turpinot lietot tikai GK.
Grūtības adekvātai substitūcijas terapijai ir tad, ja slimnieks, kurš kādas hroniskas slimības dēļ jau ilgus gadus saņem GK farmakoloģiskās devās, nonācis virsnieru insuficiencē (pēkšņi pārtraucis terapiju, vai arī pievienojusies cita smaga slimība), kas prasītu krasu GK devas palielināšanu. Šajos gadījumos substitūcijai nereti jālieto ļoti lielas GK devas, jo pacienta GK receptori kļuvuši mazjutīgi. Cik lielas devas nepieciešamas – tas iepriekš nav paredzams.
Ekstremāls piemērs no pieredzes par to, cik liela varētu būt nepieciešamā GK deva pacientam ar mazjutīgiem GK receptoriem. Steroīdu atkarīgas bronhiālās astmas slimniekam ambulatori skaloja abus Haimora dobumus. Pēc otrās punkcijas slimniekam iestājās kolapss. Slimnieku nogādāja reanimācijas nodaļā un uzsāka parenterālu GK ievadi. Tomēr tā nebija sekmīga, kolapss saglabājās. Tam ieilgstot, tika iztērētas visas pieejamās prednizolona un hidrokortizona ampulas, tomēr spiediens necēlās. Papildus ampulas tika sagādātas no citu slimnīcu krājumiem. Kopumā parenterāli tika ievadīti vairāki grami(!) prednizolona un hidrokortizona, līdz spiediens normalizējās un parādījās diurēze. Pēc akūtās epizodes kupēšanas slimnieks atsāka saņemt nelielu prednizolona devu perorāli atbilstoši savai slimībai. Šajā gadījumā akūts stress uz mazjutīgu receptoru fona prasīja ļoti lielas GK devas.

Glikokortikoīdi farmakoterapijā
Dodot GK farmakoloģiskās devās, vienmēr uzmanīgi jāvēro, vai tiešām gūstam vēlamo terapeitisko efektu, kā arī, vai neparādās nevēlamas blaknes un komplikācijas. Dažkārt grūti izšķirt, vai ieguvums atsver komplikāciju smagumu.
Visbiežāk izmanto GK pretiekaisuma, antialerģisko jeb antihipererģisko un imūnsupresīvo efektu – gan imūnatbildēs pret ārējiem aģentiem, gan pret autoimūniem procesiem – autoimūnām slimībām. Kongenitālās adrenālās hiperplāzijas gadījumā izmanto GK supresīvo efektu uz hipotalamusa – adenohipofīzes – virsnieru garozas sistēmu. Augšminēto terapeitsko efektu dēļ GK farmakoterapijas indikācijas ir ļoti plašas – tos izmanto gandrīz visu specialitāšu ārsti.
Vidēji lielās un nelielās devās, tomēr bieži vien ilgstoši, GK ordinē ļoti plašam slimību spektram – reimatoloģijā, alergoloģijā, nefroloģijā, hematoloģijā, gastroenteroloģijā, oftalmoloģijā, kā arī citās nozarēs. Transplantātu recipientiem GK pievieno citiem imūnsupresīviem līdzekļiem, lai novērstu tremes reakciju.
Čslaicīgi un lielās devās GK ordinē dažādas izcelsmes šoka un akūta kolapsa gadījumā, pie akūtām alerģiskām reakcijām, status asthmaticus un akūtas smadzeņu tūskas gadījumā. Čslaicīgi GK lieto arī akūtas hemolīzes un akūtas toksiskas plaušu tūskas (piemēram, saindējoties ar kairinošu gāzi) gadījumā.
Ja farmakoterapija ar GK veikta akūtā situācijā un īsā laikā, piemēram, pāris stundās vai dažās dienās, un panākta krasa uzlabošanās, GK devas var strauji samazināt un terapiju pārtraukt bez ieildzinātas pakāpenības.

Glikokortikoīdu terapijas blaknes
Dozējot GK substitūcijas devās, nevēlamas blaknes nav gaidāmas. Dodot GK farmakoloģiskās devās, vienmēr jārēķinās, ka var draudēt gan mazbūtiskas kosmētiskas problēmas, gan visai nopietnas komplikācijas.

Endogēno GK sekrēcijas supresija
Eksogēni saņemti GK vairāk vai mazāk vienmēr nospiež endogēno GK sekrēciju, tādēļ arvien jārēķinās vismaz ar relatīvu virsnieru insuficienci. Tā var manifestēties, kad pie pamatslimības, kuras dēļ ordinēti GK, pievienojas vēl kāds stresa faktors – cita slimība, kāda trauma, operācija, kā arī tad, ja pēkšņi pārtrauc GK terapiju.

Hiperkorticisms
Ilgstošā farmakoterapijā GK gandrīz vienmēr rada hiperkorticismu – artificiālu kušingoidismu: apaļu seju, rumpja adipozitāti, patievas ekstrmitātes (t.s. steroīdu miopātiju), sejas matronismu, bifeļa skaustu. Ja terapija sākta ar lielām devām, uz ādas var parādīties sarkanās distensijas strijas. Ja terapija sevišķi ilgstoša, āda kļūst ļoti plāna un nepasargā zemāko slāni (stratum papillare) no niecīgām traumām, viegli parādās patoloģiski asinsizplūdumi zemādā (zilumi). Var sākties steroīdu cukura diabēts. Gandrīz vienmēr draud osteoporoze (pat ar patoloģiskiem lūzumiem) – īpaši gados vecākiem slimniekiem vai sievietēm pēc menopauzes. Izņemot gadījumus, kad GK kurss ļoti īss, slimniekam samazinās pretestība pret infekcijām, it īpaši pret septiskām infekcijām, tuberkulozi un sēnīšu slimībām. GK farmakoterapija mēdz provocēt arteriālu hipertensiju, dislipidēmiju, paātrināt aterosklerozes attīstību un kataraktas veidošanos. Ja ir ģenētiska predispozīcija, GK var provocēt glaukomu vai to saasināt. Retos gadījumos uz GK terapijas fona novēro hiperaciditāti, peptisku čūlu vai erozīvu gastrītu. Šīs komplikācijas ir biežākas, ja slimnieks paralēli vēl saņem arī nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus.
Ja GK farmakoterapiju uzsāk bērna vai pusaudža vecumā, pacients var pārstāt augt garumā un palikt maza auguma.

Lietošanas blaknes grūtniecēm
Ja farmakoterapiju ar GK grūtniece saņem pirmajā grūtniecības trimestrī, pastāv teratogēns risks auglim. Ja GK palielās devās māte saņem otrā, trešā trimestra laikā, auglim ir iespējami nelieli attīstības traucējumi; pēc dzimšanas – neilga virsnieru nepietiekamība. Ja terapija grūtniecei bijusi nelielās devās, auglis parasti necieš.

Citas glikokortikoīdu farmakoterapijas blaknes
Savas antiproliferatīvās darbības dēļ GK var palēnināt brūču dzīšanu. Tādēļ tad, ja pacientam ir kāda brūce, piemēram, pēc operācijas, jāizvēlas iespējami mazākā farmakoterapeitiskā GK deva. Ekstrēmi reti GK paši var provocēt alerģisku reakciju.

Glikokortikoīdu farmakoterapijas laikā vēlamā kontrole
• Šermeņa svars (reizi nedēļā).
• Arteriālais spiediens (katrā apmeklējumā).
• Glikozes, kālija, holesterīna, triglicerīdu un kreatinīna līmenis asinīs (divas reizes gadā, glikozes līmeni – biežāk).
• Pilna urīna analīze, nieru ultrasonoskopija (reizi gadā).
• Plaušu rentgenoloģiskā kontrole (1-2 reizes gadā).
• Kaulu densitometrija (1-2 reizes gadā, ievērojot GK devas lielumu).
• Fibrogastroskopija – pēc vajadzības.
• Mērīt temperatūru ikreiz, kad slimnieks jūtas savādāk.
• Uzmanīgi vērot pamatslimības gaitu, tās aktivitāti, lai meklētu iespēju GK devu samazināt vai pārtraukt, tomēr nezaudējot iegūto terapeitisko efektu – šis uzdevums ir visgrūtākais un atbildīgākais.

Vispārīgi ieteikumi
farmakoterapijā
• Ja nav akūtu vitālu indikāciju, neuzsākt GK farmakoterapiju, kamēr nav skaidra diagnoze. GK var izmainīt, nolīdzināt klīnisko ainu, līdz ar to uz terapijas fona precizēt diagnozi būs vēl grūtāk.
• Neuzsākt terapiju ar GK, ja ir iespēja gūt labu rezultātu ar citiem līdzekļiem, kuriem ir mazāk nevēlamu komplikāciju.
• Ja nav īpašas steigas, pirms GK terapijas uzsākšanas slimniekam jāatrod un jāizārstē infekcijas perēkļi: zobos, deguna blakusdobumos, vidusausī, plaušās, urīnceļos, prostatā, ginekoloģiskajos orgānos un citur.
• Pirms terapijas uzsākšanas interesēties ģimenes anamnēzē par cukura diabētu un metabolo sindromu. Ja šīs pataloģijas ir ģimenes anamnēzē, GK ar lielu varbūtību provocēs diabētu, arteriālu hipertensiju, dislipidēmiju. Bet, ja pacientam jau ir diabēts, tā nav kontrindikācija GK farmakoterapijai – diabēts vienīgi nedaudz intensīvāk jāārstē.
• Divkārt jāapsver ilgstošas GK farmakoterapijas uzsākšana bērnam vai pusaudzim, jo tā var kavēt bērna augšanu.
• Ja, uzsākot ārstēšanu ar GK, preparātu sākumā ordinē vairākas reizes dienā, tad pēc 2-3 nedēļām vēlams visu dienas devu dot reizi dienā no rīta – vislabāk agrā rīta stundā, uzdzerot glāzi piena. Vēl pēc 2-3 nedēļām vēlams sākt dot divu dienu devu vienreiz dienā pārdienās – tāpat agri no rīta. Šāds terapijas variants mazāk traucēs paša slimnieka virsnieru regulāciju, būtiski nemazinot terapijas efektu (bioloģiskās pusaprites laiks GK ir garš).
• Ilgstoši monotona GK terapija ar nemainīgām devām nav vēlama: jāmeklē iespēja labākās dienās devu mazināt, sliktākās – atkal palielināt. Slimības aktivitātei mazinoties, jāmazina arī steroīdu deva, slimībai aktivējoties – deva jāpalielina.
• GK farmakoterapijas laikā nepieciešama stingra diēta: tauku un ogļhidrātu daudzums uzturā jāsamazina, olbaltumvielu produktu un dārzeņu – jāpalielina. Jāierobežo arī saldumi un vārāmā sāls. Ja draud svara pieaugums – jāierobežo arī kopējais kaloriju daudzums. Bagātīgāk ēdot olbaltumvielas, mazāk distrofēsies muskulatūra un parenhimatozie orgāni. Bagātīgāk ēdot dārzeņus, nepietrūks kālija.
• Lai novērstu kuņģa hiperaciditāti, var pievienot H2 blokatoru.
• Lai mazinātu osteoporozes risku, vēlams terapijā pievienot kalcija un D vitamīna preparātus, tomēr tos nepārdozēt, lai neveidotos nefrokalcinoze vai urolīti. Pēc īpašām indikācijām jālieto arī alendronāta pagarinātā forma; postmenopauzē – hormonu aizvietojošā terapija. Svarīgi ieteikt daudz kustēties un nodarboties ar ārstniecisko fizkultūru.
• Ja GK terapija nepārsniedz 10 mg prednizolona dienā, nepieciešamības gadījumā var atļaut aktīvu imunizāciju ar inaktivētiem vai nedzīviem antigēniem, kā arī pasīvo imunizāciju. Imunizācija ar dzīviem antigēniem pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā. Ja prednizolona deva ir lielāka par 10 mg dienā, imunizācija ar dzīviem antigēniem aizliegta; ar pārējiem līdzekļiem – formāli atļauta, bet efekts nedrošs.
• Dažreiz nepieciešama uzmanība, pievienojot vēl citus medikamentus. Ja ilgstoša GK terapija komplicējas ar hipokaliēmiju, vēlams nedot sirds glikozīdus. Pievienojot makrolīdu grupas antibiotikas, tās palēnina GK noārdi aknās – rodas iespēja GK devu samazināt. Ja bez GK lieto vēl citus imūnsupresantus, GK devu var samazināt.

Ceram, ka raksts mudina izmantot GK brīnišķīgās ārstnieciskās spējas, kā arī brīdina to darīt ļoti uzmanīgi. Čslaicīgi var droši atļauties lielas devas, ilgā kursā – jādod vismazākā deva, ar kuru iespējams panākt vēlamo efektu. Tomēr jāatceras, ka arī šīs mazās devas nevajag turpināt monotoni, bet gan variējot atbilstoši slimības aktivitātei.

Literatūra
1. Guyton A.C., Hall J.E. Textbook of Medical Physiology; W.B.Saunders Comp., Philadelphia, 1996, p. 962-965.
2. Hatz H.J. Glucocorticoide; Wissenschaftliche

Verlagsgesellschaft, Stuttgart, 1998.
3. Axelrod L. Corticosteroid therapy; Principles and Practice of Endocrinology and Metabolism, ed. by Becker K.L., Lippindott J.B. Comp.,

Philadelphia, 1990, p. 613-123.
4. Dictionnaire Vidal, 1998, Edition du Vidal, Paris.
5. Physician`s Desk Refernce, Medical Economics Comp., Inc., USA, 1999.
© Agnis Štifts
Atpakaļ pie 2002. gada septembra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Septembris, 2002
Arhīvs
Decembris, 2002
Novembris, 2002
Oktobris, 2002
Augusts, 2002
Jūnijs, 2002
Maijs, 2002
Aprīlis, 2002
Marts, 2002
Janvāris, 2002
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: