Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Marts, 2006
Novecošanās un imūnā atbilde
Cilvēka organisms dzīves laikā iziet secīgus attīstības posmus no apaugļošanās, embrija un augļa līdz pieauguša cilvēka un novecošanās posmam. Termins novecošanās raksturo notiekošas izmaiņas organismā, kas sasniedzis pieauguša cilvēka dzīves periodu. Uzskata, ka augšanas process apstājas 20 gadu vecumā; šajā laikā sākas tīmussa – primārā imūnsistēmas orgāna – involūcija. Līdz ar to, pakāpeniski sasniedzot noteiktu vecumu, mainās imūnatbilde: Th1 imūnatbildes potenciāls samazinās par labu Th2 imūnatbildei, samazinās šūnu funkcionālās un proliferācijas spējas, atbilde uz antigēniem un antivielu afinitāte – tās darbojas īslaicīgāk un veido autoimūmu atbildes reakciju pret organisma paša antigēniem, samazinot atbildes reakciju pret eksogēniem antigēniem. Minētās izmaiņas nosaka biežāku infekciju, neirodeģeneratīvo slimību, insultu, kardiovaskulāru pataloģiju un audzēju incidenci.
Imūnsistēmas uzdevums ir aizsargāt organismu no slimībām un to izraisītājiem, kā arī savlaicīgi novērst izmaiņas šūnu līmenī (audzēju gadījumos). Dzīves laikā jebkuru organismu ietekmē dzīves stils (alkohola lietošana, smēķēšana), apkārtējās vides faktori (ūdens, gaiss), uztura kvalitāte, barības ķīmiskie komponenti, fiziskā aktivitāte, stress, medikamenti. Šie faktori ietekmē slimību, traumu rašanos un tiek uzskatīti par dzīves ilgumu ierobežojošiem.

Novecošanās ir daļa no normāla attīstības cikla. To var vērtēt organisma sistēmu līmenī un šūnu līmenī. Izmaiņas organismā notiek gan strukturālā, gan funkcionālā līmenī. Gerontoloģija ir samērā jauna zinātnes nozare, kas pēta tieši novecošanās procesu. Novecošanos iedala:

• primāra novecošanās – pakāpeniskas ar gadiem pieaugošas izmaiņas organismā, kas saistītas ar bioloģiskām izmaiņām;

• sekundāra novecošanās – izmaiņas, kuras pastiprina bioloģisko novecošanās procesu un ir saistītas ar apkārtējo vidi, dzīves stilu, kaitīgiem faktoriem.

Dažādas hipotēzes izskaidro bioloģisko jeb primāro novecošanos. Praktiski jebkurā no mūsu organisma sistēmām notiek bioloģiskās izmaiņas: skeleta-muskuļu sistēmā, kardiovaskulārajā, elpošanas sistēmā, gremošanas traktā, urīnizvadsistēmā, reproduktīvajā, nervu sistēmā. Arī imūnā sistēma ir saistīta ar bioloģiskām izmaiņām. Tīmusu (aizkrūtes dziedzeri) var uzskatīt par pulksteni, kas kontrolē novecošanās procesu T šūnu līmenī. Tas savu attīstības maksimumu sasniedz pubertātes laikā, bet vecumā tīmusā var konstatēt tikai nelielu aktīvo šūnu daļu. Tīmusa involūcija ir tieši saistīta ar limfocītu nobriešanas aktivitātes samazināšanos. Apmēram 60 gadu vecumā tā audi tiek aizstāti ar taukaudiem (1.attēls), līdz ar to T šūnu apmācības process tīmusā pakāpeniski samazinās. Paralēli tīmusa involūcijai samazinās tā hormonu līmenis. Izmaiņas imūnsistēmā notiek paralēli ar izmaiņām neiroendokrīnajā sistēmā saistībā ar hipotalama-hipofīzi, tieši ietekmējot tīmusa aktivitāti (2.attēls).

Organisma novecošanās šūnu līmenī un imunoloģisko parametru saistība ar slimībām

Th1ÆTh2

Šūnu līmenī organismā novecošanās procesā samazinās naivo T limfocītu daudzums (CD45 RA+), bet pieaug atmiņas T šūnu daudzums (CD45 RO+).

Novecošanās procesu pavada Th1 pārslēgšanās uz Th2 atbildes reakciju. Th1 imūnatbildi pamatā nosaka IL-2, IFNg un TNFa sintēze. Šie citokīni inducē CD8, CD16 limfocītu, monocītu un makrofāgu aktivitāti. Līdz ar to Th1 atbilde nosaka spēju eliminēt vīrusus, intracelulārus patogēnus (mikobaktērijas), sēnītes, audzēja šūnas. Savukārt Th2 imūnatbilde saistīta ar IL-4, IL-5, IL-6, IL-9, IL-10, IL-13, TNFa sintēzi un nosaka antivielu veidošanās spektru, kas nodrošina organisma aizsardzību bakteriālu infekciju gadījumā. Tātad līdz ar to Th1 pārslēgšanos uz Th2 atbildes reakciju pavada samazināta šūnu imūnatbildes reakcija (gados vecākiem cilvēkiem ir samazināta šūnu imunitāte).

IL-6 (kas, kā tikko minēts, saistīts ar Th2 imūnatbildi) inducē kaulu reabsorbciju (tam ir loma osteoporozes patoģenēzē), kā arī sekmē limfomu, mielomu un Alcheimera slimības veidošanos.

Naturālie killeri

Naturālie killeri (NK šūnas) nodrošina savstarpējo mijiedarbību starp dabīgo un iegūto imunitāti. Agrāk uzskatīja, ka NK (CD16) reti konstatē limfmezglos un limfātiskajā sistēmā – to funkcijas saistīja ar atrašanos cirkulācijā, spēju eliminēt vīrusu inficētas šūnas un audzēju šūnas. Pēdējos gados ir pierādīts, ka NK šūnas var konstatēt arī limfmezglos un tām piemīt imunoregulatora funkcija. Cilvēkiem apmēram 5% no mononukleārajām šūnām limfmezglos ir NK šūnas. Tās var migrēt uz perifērajiem audiem, vīrusu replikācijas vietām, audzēju augšanas vietām, mērķa orgāniem autoimūnu slimību gadījumos. NK šūnas:

• spēj producēt IFNg, tādējādi aktivējot monocītus, makrofāgus un veidojot Th1 imūnatbildi,

• spēj producēt citokīnus (IL-5, IL-10, IL-13), kuri inducē Th2 imūnatbildi,

• regulē B šūnu antivielu produkciju, aktivējot T limfocītus ar TGFb starpniecību (3.attēls),

• var nomākt un var aktivēt imūno atbildi atkarībā no signāliem apkārtējā vidē (citokīniem, audiem, kuros nonāk, infekcijas, ģenētiskajiem faktoriem); NK šūnu funkciju ietekmē lokālā citokīnu vide, kurā NK šūnas nobriest, kā arī NK šūnu receptori (KIR), kuri modulē to funkciju,

• var darboties kā autoimūnu slimību palaidējfaktori ar IFNg, Th1 atbildes, monocītu, makrofāgu, dendrītšūnu (DŠ) pastarpinātu aktivēšanu un mērķšūnu nonāvēšanu,

• NK var būt protektīva loma ar TGFb produkciju, Th2 citokīnu produkciju IL-5, IL-10, IL-13 un to spējā iznīcināt DŠ.

Daži autori (Hawkley, Capioppo [1]) uzskata, ka NK šūnu skaits ar vecumu nemainās, bet samazinās šo šūnu citotoksicitāte. Savukārt citi (Burns, Leventhal [2]) uzskata, ka NK šūnu daudzums ar gadiem pieaug, bet šūnu aktivitāte samazinās, jo pieaug Ly49 ekspresija, samazinot NK šūnu aktivitāti. Vecākiem cilvēkiem, kuriem ir samazināta augšanas hormonu sintēze, NK šūnu aktivitāte ir vēl zemāka.


B limfocīti

Arī B limfocītu aktivitāte, proliferācija un antivielu sintēze gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi samazinās. Domājams, ka arī kaulu smadzenēs samazinās B limfocītu veidošanās. Uzskata, ka CD4+T šūnu samazināta aktivitāte ietekmē B šūnu aktivāciju un antivielu sintēzi. Fergusons ar līdzautoriem [3] parādīja, ka 86-92 gadus veciem indivīdiem divu gadu mirstības risks ir trīs reizes augstāks (60:20%), ja T šūnu proliferatīvā aktivitāte pret mitogēniem ir zema, ja ir zems B šūnu skaits un CD4/CD8 indekss (procentuāli zems CD4+ šūnu skaits, augsts CD8+ šūnu skaits), salīdzinot ar indivīdiem, kuriem ir augstāks B šūnu skaits, augstāka T šūnu proliferatīvā aktivitāte un CD4+ šūnu skaits.

Ar gadiem pieaug B šūnu poliklonālā aktivācija un antivielu sintēze pret sava organisma audiem. Imūnglobulīnu IgA, IgG koncentrācija ar gadiem paaugstinās (saista ar autoantivielu produkcijas pieaugumu), bet IgM līmenis samazinās. B limfocīti sintezē mazāk protektīvās antiviels, un tās ir ar zemāku afinitāti. Autoimūnā reaktivitāte ar gadiem pieaug un samazinās atbildes reakcija uz eksogēniem antigēniem.

B limfocītu klonāla augšana saistīta ar hronisku limfocitāru leikēmiju attīstību, kā arī biežākām monoklonālām gammopātijām cilvēkiem gados (mielomas veidošanos).

Vecumā samazinās to B limfocītu bojāeja, kuri ir afīni pret paša organisma audiem, līdz ar to izraisot imūnās sistēmas atbildes reakciju pret paša organisma struktūrām. Autoantivielām ir nozīme deģeneratīvo (Alcheimera, Parkinsona) slimību attīstībā. Antivielu produkcija gados vecākiem cilvēkiem asociējas ar tādām patoloģijām kā hipotireoidismu, cukura diabētu. Valda uzskats – ja vecākam cilvēkam neveidojas autoantivielas, tad to var uzskatīt par pozitīvu dzīvildzes rādītāju.


Citi

Dendrītšūnu daudzums (piedalās antigēnu MHC pastarpinātā prezentācijas procesā) ar gadiem nedaudz samazinās.

Uzskata, ka monocītu, makrofāgu skaits nemainās, bet mainās to antigēnā eliminācijas spēja, samazinās H2 O2, NO2, IL-1 produkcija, kā arī šo šūnu toksicitāte pret audzēju šūnām, līdz ar to pieaug audzēju veidošanās iespēja.

Lipīdu oksidāciju, oksidatīvo stresu, skābekļa brīvo radikāļu veidošanos saista ar smadzeņu disfunkciju. Smadzeņu išēmijas, insulta, traumas gadījumā izteikti pieaug skābekļa brīvo radikāļu produkcija. Arī ateroģenēzes process saistīts ar oksidatīvo stresu.

Gadu gaitā samazinās komplementa komponentu sintēze. Jauniem cilvēkiem bakteriālu infekciju laikā izteikti pieaug komplementa komponentu sintēze, bet vecākiem cilvēkiem šādas izmaiņas nenovēro.

Dažādu imunoloģisko parametru izmaiņas apkopotas 1. un 2.tabulā.


Sekundāra novecošanās

Minētās bioloģiskās izmaiņas pastiprina dažādi faktori, kas iedarbojas uz organismu dzīves laikā – kā jau iepriekš minējām: apkārtējās vides faktori, dzīves stils (kaitīgie ieradumi), medikamenti, stress, depresija, kas var būt raksturīgi vecākiem cilvēkiem, hronisko slimību radītās izmaiņas, traumu sekas. Kā vienu no piemēriem aplūkosim stresa ietekmi uz imūnsistēmu.

Stress kopē novecošanās procesa izmaiņas: samazinās T šūnu proliferācija, samazinās atmiņas T šūnu skaits, imūnglobulīna G antivielu atbilde uz pneimokoku vakcīnām kļūst īsāka, pieaug IL-10, IL-6 līmenis, veidojas Th2 atbilde, samazinās NK šūnu citotoksiskā aktivitāte. Stress izraisa virsnierēs pastiprinātu adrenalīna, kortizola sintēzi, kas darbojas kā imunosupresanti uz tīmusu, limfmezgliem un liesu. Kortizols bremzē IFNg produkciju. Augstu kortizola līmeni konstatē pacientiem ar onkoloģiskām slimībām, hipertensiju, artrītu, infarktu, hroniskām infekcijām, Parkinsona slimību, čūlas slimību. Šīs stresa radītās izmaiņas vēl vairāk pastiprina bioloģiskās izmaiņas, kas radušās novecošanās procesa rezultātā.

Ne tikai saistībā ar izmaiņām imūnatbildē, bet arī ar paralēli noritošām izmaiņām dažādās orgānu sistēmās, vecākiem cilvēkiem biežākas ir respiratorā trakta infekcijas, pneimonijas, tuberkuloze (saista ar latentas infekcijas reaktivāciju uz izmainītas imūnatbildes fona), urīnceļu un gastrointestinālā trakta infekcijas.

Arī smagie metāli, tādi kā alumīnijs, kadmijs, ko mēs uzņemam ar ūdeni, gaisu, cigaretēm, pārtiku, inhibē T, B šūnas un antivielu sintēzi, nomāc kaulu smadzeņu funkciju; kadmijs bloķē cinka asimilāciju, kurš savukārt ir apmēram 80 fermentu komponents.


Laboratoriskā diagnostika

Pašreizējā situācijā klīnikās ir iespējams noteikt un izvērtēt šādus imūnsistēmu raksturojošus parametrus:

• limfocītu subpopulācijas CD3, CD4, CD8, CD16, CD19, CD25, CD95, CD38,

• humorālās imūnatbildes parametrus: IgM, IgA, IgG, IgE,

• CIK – cirkulējošos imūnkompleksus,

• komplementa komponentus – C3, C4,

• citokīnus – praktiski var noteikt jebkurus, bet tas jāsaskaņo ar laboratoriju, jo to pieejamais spektrs rutīnas darbā nav pārāk plašs,

• orgānspecifiskās un orgānnespecifiskās autoantivielas.

Diemžēl ikdienas praksē pašlaik nenosaka šūnu funkcionālās, proliferatīvās spējas un šūnu inducēto citokīnu sintēzi.


Ieteikumi

Protams, ka katrs pacients ir īpašs un tā stāvoklis jāizvērtē individuāli. Kādi varētu būt vispārējie ieteikumi pacientiem gados?

Iesakāma zaļā tēja, kas satur katehīnus antioksidantus, melnās tējas komponenti ir teaflavīni, tearubigini – arī darbojas kā antioksidanti. Brokoļi, puķkāposti, kabači, Briseles kāposti, turnepši ir bagāti ar beta karotīnu – aizsargā gļotādas no brīviem radikāļiem. Ķiploki ir bagāti ar S-acetilcisteīnu – sēru saturošām aminoskābēm, kas darbojas antibakteriāli un antivirāli. Ķiploki ir kā selēna dabīgais avots, satur glutationa peroksidāzi un darbojas kā antioksidants, sekmē NK šūnu aktivitāti un antivielu veidošanos. Cinks veicina T šūnu aktivāciju un ir dažādu fermentu komponents. C vitamīns, beta karotīns, selēns apmēram 30% gadījumu pēc dažādu pētījumu datiem uzlabo dzīves kvalitāti un aizkavē slimību veidošanos. Dienā nepieciešams uzņemt 800-1000 mg A vitamīna, 60 mg C vitamīna, 55-75 mg selēna, 12-15 mg cinka. E vitamīns (nepieciešams 100-400 IU dienā) darbojas kā antioksidants, samazina gludās muskulatūras proliferāciju un trombocītu adhēziju. Zivis – tādas kā lasis, tuncis – ir omega-3 taukskābju avots. Omega-3 taukskābes uzlabo glikozes metabolismu, tām raksturīga pretiekaisuma un pretaudzēju darbība. Omega-3 taukskābes iesaka lietot pēc operācijām, sevišķi, ja ir augsts infekciju risks.

Specifiskos imunomodulatorus nozīmējot, manuprāt, jāņem vērā katra pacienta individuālais imūnsistēmas stāvoklis, konkrētā pacienta slimības un objektīvais stāvoklis.


Kopsavilkums

Vecāka gada gājuma cilvēkiem raksturīga imūnatbildes pārslēgšanās uz Th2 atbildes tipu. To var izvērtēt, nosakot limfocītu subpopulācijas CD3, CD4, CD8, CD16, CD19, imūnglobulīnu IgG, IgM, IgA, IgM, IgE līmeni un izvērtējot citokīnu IL-2, IFNg, IL-4, IL-6, IL-10 līmeni. Izmaiņas imūnatbildē saistītas ar biežākām elpošanas ceļu infekcijām, pneimoniju veidošanos, bez izteiktas temperatūras reakcijas, urīnceļu infekcijām, tuberkulozi, biežāku leikēmiju, mielomas, prostatas audzēju, ādas vēža veidošanos un deģeneratīvu slimību attīstību cilvēkiem gados. Vispārējas dabas ieteikumi ir pamatoti ar vitamīnu, antioksidantu un citu bioloģiski aktīvo vielu protektīvo darbību; specifisko imunomodulatoru indikācijas vērtējamas stingri individuāli.


Literatūra

1. Hawkley L.C. Capioppo J.T. Stress and aging immune system. Brain, Behavior and Immunity, 18, 2004, 114-119.

2. Burns E.A., Leventhal E.A. Aging, Immunity, and cancer//Cancer Control, 2000, 7, Nr.6, 513-522.

3. Ferguson F.G. et al. Immune parameters in a longitudinal study of a very old population of Swedish people: a comparison between survivors and nonsurvivors//J Gerontol A Biol Sci Med Sci. 1995 Nov; 50(6):B 378-82.

4. Johanson S. et al. NK cells:elusive players in autoimmunity//Trendsin Immunology, 2005, 26, 11, 613-618.

5. Lydyard P.M. et al. Immunology, 2000, 89, 229-231.

6. Marik P., Zaloga G. The effect of aging on circulating level of proinflammatory cytokines during septic shock//J Am Gerontol Society, 2001, 49, 5-9.

7. The Merck Manual, 1999, 2503, 2516.

8. Sakata-Koneko S. et al. Altered Th1/Th2 commitment in human CD4+ T cells with aging//Clin Exp Immunol. 2000, 120, 267-273.

9. Schindovski K. et al. Eckert A. Age related impairment of human T lymphocytes activation: specific differences between CD4+ and CD8+ subsets//Mechanisms of Aging and Development. 2002, 123, 375-390.

10. Ward D. Neuroendocrine Theory of Aging, www.vrp.com/art/310.asp
© Inta Jaunalksne
Atpakaļ pie 2006. gada marta numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Marts, 2006
Arhīvs
Decembris, 2006
Novembris, 2006
Oktobris, 2006
Septembris, 2006
Augusts, 2006
Jūnijs, 2006
Maijs, 2006
Aprīlis, 2006
Februāris, 2006
Janvāris, 2006
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: