Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Janvāris, 2005
Ārsts, students vai gaisa maisītājs
Rīta cēliens vienā no internās klīnikas nodaļām. Rezidente, kura te rotācijas kārtībā pavada mēneša ciklu, pēc piecminūtes nodaļā pulksten deviņos dodas vizītē pie savas palātas pacientiem, aizpilda slimības vēstures un ordinācijas lapas. Viņa ielūkojas kabinetā, kur tiek taisīta bronhoskopija – dakteris notrauc: ak, jūs jau tāpat te neko neredzēsiet. Apmācīttiesīgā daktere visu rītu nav manīta. Sajūta kā piektajam ritenim. Ap vienpadsmitiem rezidente velk nost balto halātu un ir brīva. Doties mājās vai uz otru darbu. Tas ir viens no rezidenta ikdienas scenārijiem. Protams, ir arī citi – optimistiskāki. Kad rezidents operācijā tur āķus, veic nelielas manipulācijas un tiek nodarbināts līdz ēetriem, sagatavojot referātus un aktīvi diskutējot ar nodaļas vadītāju. No kā šie scenāriji ir atkarīgi un cik jauno ārstu spēkos ir kaut ko mainīt – par to viņu viedokļi.
Jocīgais statuss
Kāds ir rezidenta, kuram kabatā ārsta diploms, statuss? Nekāds – secina Doctus aptaujātie jaunie ārsti. Rezidenti dzīvo ar diviem līgumiem: augstskolai viņi ir piesaistīti kā studenti, klīnikai – kā ārsti. Vēl reizēm pastāv arī trešais līgums, ar kuru rezidents kā stažieris strādā konkrētā nodaļā. Viņi smaidot ironizē, ka tā īsti nesaprot, vai Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra par darbu slimnīcā viņiem maksā algu vai stipendiju. Laikam jau stipendiju...
Rīgas Stradiņa universitātes 2.gada ķirurģijas budžeta rezidents HARALDS PLAUDIS par dīvaino statusu teic: “Es jūtos kā ārsts. Taēu justies jau es varu, kā vēlos, tomēr formāli esmu students.”
Latvijas Universitātes 1.gada neiroķirurģijas maksas rezidents AKSELS RČBENIS domā, ka haoss medicīnas pēcdiploma izglītības sistēmā, jauno ārstu tiesību trūkums, kā arī pašu rezidentu kūtrā iesaistīšanās savu problēmu apzināšanā un risināšanā vairāku desmitu gadu laikā veidojusi nepareizu ārstu un sabiedrības izpratni par rezidentu. Kas tad viņš tāds īsti ir – gaisa maisītājs, kurš nāk un iet... Neviens tā arī nav aprēķinājis, cik valsts ar šādu desmit un vairāk gadu ilgu apmācību un pārapmācību finansiāli zaudē, laicīgi un mērķtiecīgi izmantojot jauno speciālistu zināšanas. Čpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad Latvijā ārstu trūkst. Igauņi tikuši soli priekšā, nosakot rezidenta tiesības, piemēram, ļaujot viņam strādāt uzņemšanas nodaļā par ārstu. Latvijā šādu standartu nav, līdz ar to izriet vairākas problēmas.
Pirmkārt, uzticēšanās rezidentam un atbildības deliģēšana ir ļoti variabla. Vienā nodaļā valda tradīcija, ka rezidentam tiek pilna atbildība par savu palātu, iespēja asistēt operācijās, bet citā tikai jātur āķi un mute vai jāaizpilda slimības vēstures. Otrkārt, rezidentam reizēm ir ierobežotas iespējas izvēlēties klīniku, kurā strādāt – izvēlēties to, kurā viņam ļaus ne tikai skatīties, bet arī piedalīties pacienta ārstēšanas procesā. Un, treškārt, rezidenti domā, ka tiesības tiek pārkāptas, viņus bez atalgojuma nodarbinot dežūrās. H.Plaudis: “Jā, no vienas puses tu jūties kā melnstrādnieks, jo jāstrādā brīvdienās un svētku dienās, taēu par to nevajadzētu daudz pārdzīvot. Dežūru laikā rezidentam nākas iziet cauri rutīnai, un tā ir milzīga iespēja daudz ko darīt pašam. Pasaulē nekas labāks nav izdomāts. Cita lieta – apmaksas sistēma. Esam daudz strīdējušies, taēu tā arī neviens nav spējis atbildēt, kāpēc man bez atsevišķa līguma un papildus atlīdzības, pārkāpjot darba likumdošanu, papildus darbam nodaļā būtu jādežūrē 72 stundas ik mēnesi?” Tiesa, tā nav visās slimnīcās, piemēram, Rīgas Psihiatriskās slimnīcas, Traumatoloģijas un ortopēdijas, Rīgas 1.slimnīcas vadība nāk pretī rezidentiem, par dežūrām piemaksājot.

Rotācijas un lekciju kvalitāte
Latvijas Universitātes bijusī rezidente HEL‰NA ĀRIˆA, kura Latvijā pusotru gadu pavadīja internās medicīnas rezidentūrā, bet pērn oktobrī saņēma pilnu reģistrāciju Anglijā, atzīstas, ka Latvijā nereti jaunajam ārstam negribas iet uz rezidentūru, jo viņš jūtas nevajadzīgs. Pamērīt asinsspiedienu un aprakstīt slimnieka stāvokli taēu māk jau katrs ceturtā kursa students! Vainot, protams, nevar tikai apmācīttiesīgos ārstus, kuri ir slikti apmaksāti, turklāt iemesti tajā pašā sistēmā, kurā rezidents. Ko lai viņi iesāk, piemēram, divu nedēļu rotācijas ciklā ar ģimenes ārstu, kurš te ir pirmo un pēdējo reizi? Protams, daudz vienkāršāk šiem rezidentiem ir uzdot melno darbu – aizpildīt pacienta slimības vēsturi. H.Āriņa: “Taēu jāsaprot, ka papīru aizpildīšana nav apmācība! Jaunais ārsts var aktīvi sākt domāt tikai tad, ja ir iesaistīts slimnieka ārstēšanā, ja atbild par pacientu!” Viņa uzskata, ka apmācība ir atkarīga no brīnišķīgiem lokāliem ārstiem, viņu labās gribas, entuziasma un sava laika netaupīšanas. Līdz ar to vienā nodaļā rezidentu pārņem sajūta, ka labāk dakteri netraucēt ar liekiem jautājumiem, citā, pateicoties ārsta personībai, norit kvalitatīvs darbs.
Par bieži nepārdomātajām rotācijām kā sasāpējušu problēmu runā arī A.Rībenis. Viņš domā, ka, rotējot vienu mēnesi, jaunais ārsts nepagūst pierast ne pie darbu organizācijas nodaļā, ne slimniekiem un ārstiem, līdz ar to tiek šķiests gan laiks, gan līdzekļi. A.Rībenis gan norāda, ka paši rezidenti ne vienmēr ir gatavi protestēt pret šo īslaicīgo apmācību: “Kaulus jau tā nelauž. Parādās brīvs laiks un var iet uz darbu, kur tiec atalgots vai strādā ar atdevi un vari kaut ko iemācīties.” Risinājums? Ritenis no jauna nav jāizdomā, daudzviet pasaulē rotācijas cikli nav īsāki par ēetriem mēnešiem.
Citāda pieredze ir Rīgas Stradiņa universitātes rezidentiem. LAURA ŠEVERE ir 1.gada psihiatrijas budžeta rezidente un ar apmācību programmu ir apmierināta. Viņa stāsta: “Visu mācību gadu pavadīšu Psihiatriskajā slimnīcā, turklāt pirmos ēetrus mēnešus – vienā nodaļā. Manā ziņā ir nodaļas vadītājas pacienti. Katru dienu dodos vizītē, sarakstu slimības vēstures. Piedalos konsilijos, konferencēs, ik nedēļu trīs stundas tiek pavadītas seminārā pie profesora.” Viņa stāsta, ka pamazām uzkrājoties zināšanas un apmācība nenotiekot tukšgaitā.
Arī H.Plaudis stāsta, ka pašlaik pavada ēetru mēnešu rotācijas laiku traumatoloģijā un ir apmierināts, jo vecākie kolēģi daudz ko ļauj darīt pašam. H.Plaudis: “Ja cilvēks ir ieinteresēts mācīties, domāju, ka viņam tiek dota zaļā gaisma. Protams, ieinteresētība no ārstu puses ir atšķirīga – lielāka vai virspusējāka. Taēu mēs esam pieauguši, un nevajadzētu būt problēmai pašam internetā vai bibliotēkā uzmeklēt literatūru. Tādā ziņā mēs no pasaules jaunajiem ārstiem esam atpalikuši. Gaidām, ka mums visu pienesīs klāt un parādīs ar pirkstu. Tas laiks ir pagājis!”
Visi rezidenti uzskata, ka izvērtējama būtu lekciju kvalitāte. Reizi mēnesī visiem attiecīgā gada rezidentiem ir kopīgas lekcijas, par kurām jaunie ārsti saka – nez kāpēc tās no gada uz gadu atkārtojas un jaunākais tajās netiek pastāstīts, turklāt tās ir ļoti specifiskas. L.Ševere: “Es atšķiru savu 6.kursa kladīti un visu to pašu varu izlasīt. Iespējams tās ir noderīgas tiem jaunajiem ārstiem, kuri augstskolu ir pabeiguši jau pirms vairākiem gadiem un daudz ko aizmirsuši...”

Citāda pieredze
Krietna daļa jauno ārstu, kuri uzdrīkstas doties prom no Latvijas, par savu mājvietu izvēlas Angliju. Arī te ir līdzīga ciklu rotācijas sistēma kā Latvijā, taēu katrs no tiem ilgst vismaz ēetrus mēnešus, un rezidenti piedalās semināros, sagatavo un demonstrē kolēģiem referātus. Tomēr H.Āriņa norāda, ka atšķirībā no Latvijas uzsvars tur likts uz darbu, nevis milzīgām studijām.
Rezidente Anglijā pretendē uz tā saucamo otro rezidentūras līmeni Senior House Officer (SHO), kur pamatā norit darbs, nevis mācības. Atšķirībā no Latvijas, visi rezidenti Anglijā veic ārsta darbu pilnīgi un patstāvīgi, par to arī saņemot algu, kas ir piemērota ārsta algai, protams, bez piemaksām.
Pirmā gada rezidenti (Pre-registration House Officer – PRHO) ir mazāk atalgoti un vairāk pavada laiku slimnīcā, palīdzot SHO. Līdz ar to viņiem jāskrien daudz vairāk, kamēr viņi aptver visus pienākumus, kas būs jāpaveic nākamajā gadā pašiem un jau uzdodot darbu PRHO.
Problēmu gadījumā rezidents konsultējas ar speciālistu, kas ir piesaistīts katram SHO. Formāli pasniedzēju nav, tikai kolēģi. Viņi ir ieinteresēti nodaļas pacientu labklājībā un palīdz veikt ārstēšanu un diagnostiku, ja tā jaunākajam kolēģim sagādā grūtības. Turklāt par to viņi tiek atalgoti. Labi atalgoti.
H.Āriņa stāsta, ka SHO pozīciju iegūt ir relatīvi grūti, bet var vienkārši paveikties. Visas darba vakances ir izsniegtas, izmantojot internetu vai žurnālus. Vietēja statistika rāda, ka uz vienu vietu bieži vien ir ap 140 pretendentu. Bet, ņemot vērā, ka pretendenti sūta savus CV (tam jābūt uzrakstītam ļoti pārdomāti un kvalitatīvi) uz vairākām vietām, reāli šis cipars ir daudz mazāks. H.Āriņa: “Kolēģu pieredze rāda, ka dažkārt darba meklējumi aizņem vairākus mēnešus, it īpaši, ja meklē konkrētā pilsētā, nevis visā Apvienotās Karalistes teritorijā. Esmu nokļuvusi tieši šādā situācijā, jo vēlos atrast darbu Sauthemptonā, kur dzīvoju ar vīru un trīsgadīgo dēliņu.”
Arī Anglijā, protams, rezidentu maizei ir sava garoza. Darba kontrakti parasti ir ļoti īsi, labākajā gadījumā uz gadu, bet caurmērā uz trim līdz sešiem mēnešiem. Līdz ar to darba meklēšana pārvēršas par rutīnu, kas tomēr satrauc.
Taēu rezidents Anglijā jūtas pietiekami labi novērtēts un brīvdienās atpūšas. H.Āriņa: „Rezidentiem Anglijā ir tikai viens darbs, kas mūsu valstī ir dārgs prieks. Jaunie ārsti nodarbojas ar sportu, satiekas ar draugiem, jo tieši tam jau ir brīvdienas. Vai viņiem nav taisnība?”

Čstā dzīve
Kā rezidents Latvijā izdzīvo? Prieks, protams, par stipendiju, kas no 69 latiem pieaugusi līdz 120, tomēr tā nenodrošina rezidenta iztikšanu. Lielākā daļa atrod papildu darbu: uzņemšanas nodaļā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, farmācijas firmā, par stažieri klīnikā, kas atbilst izvēlētajai specialitātei. Iespēju robežās sarunā ar pasniedzējiem, ka atsevišķus ciklus aizstās ar lietderīgākiem.
A.Rībenis strādā par stažieri P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikā un visus nopelnīto naudu samaksā par studijām, taēu ir apmierināts ar gūtajām praktiskajām zināšanām. “Āķu turēšanu es aizstāju ar reālu darbu nodaļā, man ir savi pacienti un atbildība. Vecākie kolēģi zina, ka es nākamajā dienā dežurēšu, līdz ar to māca lietas, kas ir jāzina. Klīnikas vadītājs uzdod tematus, par kuriem sagatavoju referātus, pats lasu par situācijām, ar ko ikdienā sastopos.”
Savukārt H.Plaudis iztiku pelna, papildus strādājot ķirurģijas katedrā par laborantu un piedaloties klīniskajos pētījumos. Jau no piektā kursa ir volontējis Gaiļezera slimnīcā, līdz ar to vecākiem kolēģiem vairs nav viņam jāstāsta, kā jātur āķi un jāšuj. Iespējams, arī tāpēc no slimnīcas puses viņš sajūt pretīmnākšanu. Jaunais ķirurgs uzskata – ja vēlies veidot karjeru un būt pamanīts, vēl pirms iestāšanās rezidentūrā jāizvirza mērķi, ko grib sasniegt.
Viņš arī norāda, ka, neskatoties uz Latvijā valdošo praktiskās medicīnas ēru un to, ka jaunie ārsti uz zinātni nav motivēti, šis būtu īstais laiks tai pievērsties. “Protams, ir jāēd, jāmaksā komunālie maksājumi un tā tālāk. Taēu dzīvē kaut kāda izvēle ir jāizdara. Rezidentūras laiks noteikti būtu jāizmanto, jo nez vai mēs kādreiz būsim tik brīvi savā izaugsmē kā šajā laikā.”

Solveiga vairs mūžīgi negaida
Rezidentūras laiks zināmā mērā ir miera osta, pēc kuras turpmāko karjeru ir grūti prognozēt. H.Plaudis atzīst, ka nedrošības sajūtu rada bezdibenis – kas sagaida pēc sertifikāta iegūšanas? Vecākie kolēģi, kas pabeiguši rezidentūru, dalījušies pieredzē – piecus gadus esi operējis, piesaistīts pie konkrētas klīnikas, kāds par tevi ir rūpējies. Un nu tā visa vairāk nav. Lielā slimnīcā vietu arī nav... Viņš spriež: “Jācenšas, lai tevi pamanītu un novērtētu.”
Aptaujātie rezidenti piemin arī valsts sadali, taēu ir skeptiski. Daudzi mācībspēki norādījuši, ka līgums, kuru viņi noslēguši par valsts obligāto sadali un iespēju viņus nosūtīt uz kaut kurieni nezinkurieni, ir apstrīdams. Turklāt pieredze rādot, ka ar jaunajiem ārstiem, kuri nebrauc strādāt uz iedalīto darbavietu un arī negrasās atmaksāt valsts ieguldītos līdzekļus viņu izglītošanā, nekas slikts nenotiek.
Vecākie pasniedzēji rezidentiem iesaka neraukt degunu un aizbraukt uz laukiem – nolūkā gūt dzīves skolu. L.Ševere piekrīt, ka laukos rezidents, iespējams, var strādāt patstāvīgāk, taēu viņa domā, ka piecdesmitajos sešdesmitajos gados iespēju atšķirības laukos un Rīgā nebija tik milzīgas kā patlaban. Ja jaunais ārsts grib apgūt konkrētas tehnoloģijas, darboties zinātnē, tad viņš gribēs palikt galvaspilsētā. Tomēr viņa bilst: “Domāju, ka noteicošais ir atalgojums. Daļa manu kursabiedru ir gatavi braukt arī uz provinci, jo viņiem piedāvā gan dzīvokli, gan labāku algu.”
Jaunais veselības ministrs Gundars Bērziņš jau izteicis viedokli, ka gatavs cīnīties par katru rezidentu – dot papildus naudu viņu izglītošanai, bet vienlaikus arī noslēgt līgumu, kas paredz, ka pēc sertifikāta iegūšanas piecus gadus jaunais ārsts strādā medicīnā. Tas, protams, ir labi, ka valsts ir gatava cīnīties par rezidentiem, taēu A.Rībenis norāda, ka no Veselības ministrijas gaida izpratni, kā jaunos ārstus motivēt palikt Latvijā. Viņš stāsta: “Kādā jauno ārstu un Veselības ministrijas ierēdņu tikšanās laikā jautājām, kas tiek darīts, lai motivētu jaunos ārstus doties uz laukiem. Valsts sekretārs Uldis Līkops ierosināja – medicīnas studijas varētu būt par maksu, bet bezmaksas iespēju atstāt tiem, kuri pēc tam tiks nosūtīti uz laukiem. Mēs taēu jautājām, kā jaunos ārstus ieinteresēt, nevis piespiest...”
Rezidenti atzīst, ka gaisā virmo doma par braukšanu prom, lai gan tas ir sāpīgs temats un daļa joprojām cer, ka situācija Latvijā mainīsies. Pašlaik prom dodas tikai aktīvākie. Viņi lieliski apzinās, ka strādās priekšpilsētu slimnīcās, taēu nedrīkst aizmirst, ka viņi ir ļoti motivēti. Ja sistēma nemainīsies, Latvija tuvākajos gados pazaudēs daudzus jaunus un labus ārstus, un nez vai var cerēt uz viņu atgriešanos. H.Āriņa: “Runā – nekad nesaki nekad! Es tomēr atļaušos pretendēt uz šo vārdu, ja man kāds prasīs, vai es gribu atgriezties. Jā, es gribu, bet vairāk par pašu dzīvi es gribu būt ārste. Ja nevar izmainīt sistēmu, tad man jāmeklē cita izeja. Es to atradu šeit, tāpat kā mans vīrs, kurš tika uzaicināts doktorantūrā vēža izpētē. Jebkurā gadījumā man ļoti sāp sirds par katru kolēģi, kurš pašlaik Latvijā cīnās par izdzīvošanu.”
Aptaujātie rezidenti nedod noteiktu atbildi – paliks vai nepaliks Latvijā. A.Rībenis: “Man gribas palikt, bet es tomēr nedomāju kā Solveiga – gaidīt, gaidīt, līdz kādi brīnumi notiks. Ja redzēšu, ka te viss pamatīgā ķitē, ka nav dinamikas jauno ārstu darba apstākļu sakārtošanā, nopietni pārdomāšu par iespēju strādāt citur...”



Pabeidz augstskolu, un kas tu esi? Gaisa maisītājs, kurš nāk un iet...

Papīru aizpildīšana nav apmācība! Jaunais ārsts var sākt aktīvi domāt tikai tad, ja ir iesaistīts slimnieka ārstēšanā, ja atbild par pacientu
© Diāna Ričika
Atpakaļ pie 2005. gada janvāra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Janvāris, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Jūnijs, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Marts, 2005
Februāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2014. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: