Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Aprīlis, 2009
Specialitāšu prestiža reitings. Kuras ir pieprasītākās medicīnas disciplīnas Latvijā?
Uz jautājumu, vai izjūtat medicīnas specialitāšu starpā noslāņošanos, atbildes ir neviennozīmīgas. No “nav ētiski specialitātes dalīt prestižajās un mazāk prestižajās” līdz “medicīnā ir baltie cilvēki un citi”. Kā rāda 2008. gada un iepriekšējo gadu rezidentūras dati, tad pieprasītākās specialitātes Latvijas medicīnā ir oftalmoloģija, uroloģija, ortodontija, radioloģija, ginekoloģija un internā medicīna (tabula). Vairāku gadu garumā pieprasījuma kāpnēs uz pēdējā pakāpiena atrodas neatliekamā medicīniskā palīdzība – 2007. gadā uz 14 budžeta vietām pieteicās tikai viens pretendents, pērn – neviens. Tā kā bija skaidrs, ka nebūs pieprasījuma, šī specialitāte nepiedalījās konkursā par rezidentiem.
Papētot pasaules datus par medicīnas disciplīnu pieprasījuma reitingu, jāteic tas ir atšķirīgs gan dažādu valstu, gan augstskolu ietvaros. Tomēr ir kādas kopīgas iezīmes. Kopenhāgenas universitātes Sabiedrības veselības institūta pētnieki, analizējot PubMed rakstus laika posmā no 1950. gada līdz 2005. gadam, kombinēja jēdzienus “medicīnas specialitātes” un “prestižs”. Viņu secinājums bija – prestiža hierarhijā augstāku pakāpienu ieņem šauri specializētas nozares, disciplīnas, kas saistītas ar biomedicīnu, augstajām tehnoloģijām, invazīvām manipulācijām vitāli svarīgos orgānos, specialitātes, kuru vidējais pacients ir gados jauns vai vidējas paaudzes cilvēks.

UĢIS GRUNTMANIS, Teksasas universitātes slimnīcas asociētais profesors, Endokrinoloģijas klīnikas vadītājs, stāsta, ka Amerikā deformētas apmaksas sistēmas dēļ, kas, cerams, mainīsies Baraka Obamas administrācijas laikā, studenti bieži nav brīvi savā izvēlē (daudzi medicīnas studenti pabeidz studijas ar 100 – 300 tūkstošu dolāru parādu) – viņi dod priekšroku nevis specialitātei, kas patiesi interesē, bet kurā var ātrāk atpelnīt naudu un nav jāpārstrādājas: nav naktsdežūru, zvanu, ir maiņas darbs; pārejot mājās, nav uztraukuma par to, kas notiek ar slimnieku. Proti, tie ir radiologi, dermatologi, anesteziologi (ASV anestezioloģija ir nošķirta no reanimācijas ārsta), patologi. Ļoti pieprasīta ir ortopēdija, neiroķirurģija, kardioķirurģija – nozares, kurās var salīdzinoši labi nopelnīt (privātajā praksē), taču arī ļoti daudz jāstrādā.

No iekšķīgo slimību subspecialitātēm Amerikā visgrūtāk ir iegūt rezidentūras vietu gastroenteroloģijā – uz vienu vietu labā programmā var būt 150 – 200 pieteikumu. U. Gruntmanis: “Iekļūt labā programmā jebkurā medicīnas nozarē nav viegli. Mūsu iekšķīgo slimību rezidentūrā, kas ir starp desmit labākām programmām ASV, uz piecdesmit vietām piesakās divi tūkstoši studentu – tūkstotis divi simti ārzemnieku un astoņi simti amerikāņu studentu.”

Baltie un citi cilvēki?

Doctus aptaujātie 6. kursa studenti un rezidenti, aicinot nosaukt top specialitātes un mazāk prestižās, starp līderiem min radioloģiju, plastisko ķirurģiju (mikroķirurģiju), kardioloģiju, kardioķirurģiju, neiroķirurģiju.

ELĪNA OZOLIŅA, neiroķirurģijas rezidente: “Izvēloties specialitāti, spriedu – jo šaurāka, jo labāk. Sākumā domāju par asinsvadu ķirurģiju, bet īsti meitenes tur nevēlējās.” Savukārt nozares, kas prestiža distancē visvairāk atpaliek, jauniešu skatījumā ir ģimenes medicīna un neatliekamā medicīna. Tomēr topošo ārstu atbildēs izskan, ka tādu īstu noslāņošanos viņi neizjūt, katrs zobratiņš – lielāks vai mazāks – ir vajadzīgs, turklāt nozaru dalīšana top specialitātēs un mazāk prestižajās ir neētiska un var skaudri atmaksāties, kad pēkšņi pietrūks kāda no ne tik “prestižām” disciplīnām.

“Realitātē tā arī notiek,” saka IEVIŅA ALKA, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta vietniece. 2010. gadā neatliekamā pirmsstacionāra medicīnā vajadzīgi 2560 cilvēku, praksē ir tikai puse. “Jau daudzu gadu garumā neatliekamās medicīnas mediķi izjūt to, ka medicīnā ir baltie cilvēki un citi. Ja nebūtu skaisto ārzemju seriālu, kur neatliekamā medicīna stacionāru līmenī atainota kā interesanta un prestiža, skats būtu pavisam bēdīgs.”

Cik labi nozare ir nostādīta uz kājām?

Kas ir tie faktori, kas topošajiem mediķiem liek atvērt vienas vai otras medicīnas disciplīnas durvis? Skaidrs, ka tas nav viens vai divi faktori, bet daudzu apstākļu kopums. Doc. PĒTERIS STRADIŅŠ, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 21. nodaļas vadītājs: “Kad ar jaunajiem kolēģiem runāju, kā viņi veido savu izvēli, redzu, ka ceļš medicīnā nesākas teorētiski, bet praktiski – kur ir iespēja piesaistīties darbā. Piemēram, man ir studentu grupa, no kuras krietns pulciņš domā izvēlēties pediatriju, jo viņiem ir patikusi konkrēto mediķu komanda.”

Paši jaunieši saka, ka svarīgi tas, ko nozare konkrētajā brīdī un nākotnē spēs piedāvāt. ROBERTS VEIDEMANIS, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa students: “Vai tikai ikdienišķi veikt rutīnas darbus vai tomēr ir progresīva virzība, kas neļaus sēdēt uz vietas. Domāju, ka šogad kardioloģijas rezidentūrā būs konkurss, jo šī specialitāte šobrīd gaismā izcelta tieši no progresa aspekta.”

Līdzīgu viedokli pauž P. Stradiņš: vairākas nozares, kas pasaulē nemaz nav tik pieprasītas, pateicoties labiem profesoriem, pasniedzējiem, spēcīgiem nozares līderiem, situāciju ir pratušas pavērst pavisam citādu. P. Stradiņš: “No nozarē strādājošiem līderiem atkarīgs, cik labi nozare ir nostādīta uz kājām. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ne vien pratuši atvest jaunākās metodes uz Latviju, bet tās arī iedzīvināt, proti, pratuši izraut līdzekļus savai nozarei. Skaidrs, ka tik niecīga valsts finansējuma apstākļos visām nozarēm naudas nepietiks, un tas nozīmē, ka jābūt aktīviem, jārunā un jāpierāda ierēdņiem, kāpēc Latvijai konkrētās tehnoloģijas un iespējas vajadzīgas. To nozaru, kas nav tik populāras un kurām trūkst jauno speciālistu, speciālistiem pašiem jāuzdod sev jautājums: kādā veidā darbs tiek organizēts un vai nozare iekšēji ir sakārtota?”

Cik veiksmīga nozares organizācija un menedžments?

Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras vadītāja prof. VIJA SĪLE piekrīt, ka pamata šķērslis, kas neļauj nozarei attīstīties, ir nemākulīga organizācija. “No organizatoriskā viedokļa mēs vēl ļoti plunčājamies postsovjetiskajā veselības aprūpes sistēmā. Kad Andris Glāzītis savulaik dabūja Pasaules Bankas finansējumu ģimenes ārstu institūcijas izveidošanai Latvijā, es piedalījos terapeitu un citu ārstu pārkvalificēšanā par ģimenes ārstiem. Ieraugot auditorijā cilvēkus, no kuriem divas trešdaļas bija vecāki par mani, biju šokēta. Ja gribam ģimenes ārstu ar labu statusu, tad speciālists jārada caur rezidentūru, nevis – hops! – pārkvalificēšanas kursos. Lūk, arī rezultāts, kāpēc šīs disciplīnas prestižs tik zems. Turklāt ģimenes ārsti patlaban ir nostādīti neapskaužamās feodālās attiecībās ar VOAVA, prasot ar nepietiekamu komandu paveikt milzu darba apjomu. Kamēr VOAVA nemainīs savu domāšanu, tikmēr būs neapmierināti gan ārsti, gan pacienti, tikmēr šai specialitātei nebūs arī prestiža.”

Līdzīgs stāsts ir arī par neatliekamo medicīnu Latvijā. Proti, jautājums par konkrēto speciālistu vietu veselības aprūpes sistēmā. I. Alka stāsta, ka jau ilgāku laiku no veselības aprūpes organizatoriem nedzird skaidru atbildi, vai pirmsstacionāru līmenī ir vajadzīgi ārsti; kādu kompetences līmeni piesūtīsim pacientam uz mājām – ārstu vai paramediķi? “Kolēģi un sabiedrība mēdz primitīvi spriest – ārzemēs neatliekamajā palīdzībā strādā paramediķi, bet mums nez kāpēc ārsti, neesam taču tik bagāti. Tajā pašā laikā aizmirst paskaidrot, ka valstīs, kur ir paramediķu dienests un ārsti izbrauc tikai uz lielām masu katastrofām, pacients slimnīcā pie neatliekamās medicīnas speciālista tiek nogādāts piecpadsmit minūtēs. Mēs sapņojam, lai Latvijā piecpadsmit minūtēs varētu nokļūt pie slimnieka – pilsētās 75% gadījumu tā arī notiek, bet visus satrauc tas, ka 75% gadījumu laukos pie pacienta braucam divdesmit piecas minūtes. Ja mēs šajās divdesmit piecās minūtēs pie pacienta nenogādājam ārstu, tad viņam nav nekādu izredžu izdzīvot. Tā doma – da jebkas mums var braukt – ir liels jautājums. Tāpat neviens jau nav aprēķinājis, vai Latvijas situācijā izdevīgāk ir vest visus slimniekus uz slimnīcu vai tomēr neatliekamās medicīnas ārstam izmeklēt pacientu mājās un dot slēdzienu.”

Un vēl. Grūti runāt par specialitātes pieprasījumu, ja topošie ārsti netiek mērķtiecīgi virzīti uz neatliekamo medicīnu. “Jauno kolēģu izvēli šodien veido pēc citiem principiem – ar to nodarbojas stacionāru kolēģi. Pārstrādājot Stradiņa universitātes līdzdiploma izglītības programmu, pirms vairākiem gadiem no studentu apmācības tika izņemts divu nedēļu rotācijas cikls pirmsstacionāra neatliekamajā medicīnā.”

Kāds būs atalgojums jeb par misiju maizi veikalā nedod.

Topošie speciālisti apgalvo, ka apmaksas jautājums neprevalē, tomēr nenoliedz tā svarīgumu. INGA ZIEMELE, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa studente: “Domāju izvēlēties bērnu endokrinoloģiju. Atzīšos, manī tomēr joprojām sēž nelielas šaubas, jo pediatri mūsu valstī ir vieni no vissliktāk apmaksātiem speciālistiem.” R. Veidemanis: “Par misijas apziņu un izglābtiem pacientiem diemžēl mums pārtikas veikalā maizi nedos. Ja ir šaubas par vienu vai otru specialitāti, tad priekšroka tiks dota tai, kurā var labāk nopelnīt.” Viņam pašam gan nav nekādu šaubu, ka izvēlētā nozare būs neonatoloģija. “Nav jau tā, ka sistēma visu koriģē. Daudz kas atkarīgs no paša gribasspēka, aktivitātes un skolotājiem, kas sev audzina aizstājēju.”

Līdzīgās domās ir arī E. Ozoliņa: “Latvijā lielā mērā prestižu nosaka potenciālā apmaksa un katras personas Dieva sindroms – es varu, tātad esmu ļoti kruts. Tomēr gribu ticēt, ka daļa topošo mediķu izvēlas nozari, jo jūt, ka tai der, ir pārliecināti, ka gribēs darīt tieši to darbu, jo tā ir viņa sirds specialitāte. Šis ir vislabākais variants. Tad, manuprāt, arī ir vislabākie rezultāti. Protams, daļa izvēlas specialitāti arī tāpēc, ka tā ir modē. Neticu, ka tik daudz cilvēku izvēlētos radioloģiju, ja tā šobrīd nebūtu populāra.” Popularitātes iemesli ir vairāki – domā neiroķirurģijas rezidente. “Ne tikai tehnoloģiju iespējas un ierobežots kontakts ar pacientu, šobrīd mūsu radiologi ir arī tādi biezāki. Tās nav pateicības, bet citāda legāla apmaksas kārtība: par katru bildes aprakstu – tik un tik, par stacionārā esošiem pacientiem – tik, par ambulatorajiem – tik un tik... Salasās samērā daudz.” Viņa uzskata, ka kaut kas šajā apmaksas sistēmā nav godīgi – laboratorijas ārstiem, internistiem izglītība ir taču tāda pati. Tad kāpēc tādas algu atšķirības?

Par apmaksas faktoru runā arī I. Alka, ka, izvērtējot risku, atbildību, psiholoģisko slodzi, apdraudējumu savai veselībai un dzīvībai, atalgojums nemotivē palikt mediķus neatliekamās medicīnas nozarē. “Esam cīnījušies par izdienas pensijām, sociālām garantijām. Taču visu laiku esam baroti tikai ar solījumiem. Tas ļoti tieši skar katru no mums. Piemēram, jauns reanimatologs nesen izsaukuma laikā iegāzās bedrē un salauza lumbālo piekto skriemeli. Kas notiks ar viņu tālāk?!”

Pacientu kontingenta nospiedums un psiholoģiskā temperatūra.

“Kamēr esi jauns un entuziasma pilns, šķiet, cik interesanti strādāt ātrajā palīdzībā, kāds adrenalīns! Taču, vai diendienā ilgstoši gribētu saskarties ar šādiem pacientiem – nez vai,” domā I. Ziemele. Neatliekamās medicīnas mediķi stāsta, ka nereti strādā kā atkritumu savācēji. Psihiatri atzinuši, ka stigmatizēti jūtas ne vien pacienti, bet arī paši speciālisti. Katrai izvēlētai specialitātei ir savs pacientu kontingenta nospiedums un psiholoģiskā temperatūra, ko nevar ignorēt. Un, ja smagāku pacientu kontingentu veselības aprūpes organizatori nelīdzsvaro ar atbalsta dienestu, labāku apmaksu utt., nozares statuss neizbēgami slīd uz leju.

“Reanimatologi, kas iet prom no darba, saka – darbs interesants, bet nevaram izturēt apdraudējumu un slodzi. Ja ķirurgs operāciju zālē var justies kā kungs un ķeizars, tad neatliekamās palīdzības ārsts strādā publikas acu priekšā, nezina, vai tiek fotografēts vai apdraudēts,” stāsta I. Alka. “Manuprāt, profesiju devalvē arī vienkāršotā pieejamība: uzgriez tik telefonu, un brigāde jau pie nama durvīm – vari pateikt visu, ko domā par valdību, ceļiem, kas nepatīk.” Psiholoģisko temperatūru sakarsē arī pleca sajūtas trūkums. I. Alka: “Ārsti jūtas pamesti savā vaļā – nav tiešā kontakta ar vadītāju, kā tas ir slimnīcas nodaļā. No vienas puses, patstāvības sajūta, no otras – liela vienpatība un milzīga atbildība.”

Tehnoloģiju burbulis.

Aptaujātie mediķi atzīst, ka arī laikmets diktē savus spēles noteikumus; tehnoloģiju iespēju laikmetā priekšplānā izraujas nozares, kur ir liels tehnoloģiju īpatsvars. R. Veidemanis: “Arvien mazāk novērtētas tiek cilvēka spējas – tas, ko ārsts spēj saklausīt ar ausīm, saskatīt ar savām acīm, uzzināt, uzklausot pacientu. Diemžēl tiek aizmirsts, ka algoritms, ko spēj izskaitļot smadzenes, daudzos gados uzkrājot milzīgu zināšanu kopumu, nav salīdzināms ne ar vienu aparātu.”

P. Stradiņš stāsta, ka pacientu aptaujas rāda, ka starp klasisku pieeju kardioķirurģijā un robotķirurģiju izvēle notiek par labu robotķirurģijai. Neraugoties uz to, ka klasiskās pieejas lielākajā gadījumā pašlaik ir drošākas. “Amerikā gandrīz katrā lielākā sirds ķirurģijas centrā, lai būtu pacientu pieplūdums, ir robotķirurģija. Ar laiku robots sevi noteikti pierādīs, bet pie tā vēl jāstrādā. Taču pacientu ticamības līmenis aparātam jau šodien ir augstāks nekā cilvēkam.”

“Tas ir tehnoloģiju spožums un posts,” secina V. Sīle. “Mirstošam pacientam nepalīdzēs neviena tehnoloģija, viņam vajadzīgs ārsta vārds, mediķa iejūtība un līdzjūtība.”

Kolēģu kuluāru sarunas un sabiedrības viedoklis.

Specialitātes tēlu ietekmē arī kolēģu neformālās sarunas. “Stacionāru kolēģi nereti par savu pienākumu uzskata norādīt: ko tad ātrie atkal atveda?! Pēdējā laikā Rīgā šī situācija uzlabojas, jo uzņemšanas nodaļās strādā kolēģi, kas ir ar pirmsstacionāra pieredzi un saprot, kāpēc mēs pacientus vedam uz slimnīcu – turklāt mēs vedam tikai pusi!” stāsta I. Alka.

Arī medicīnas studenti atzīst, ka ne reizi vien dzirdējuši neglaimojušus vārdus, ko kolēģis saka par kolēģi, piemēram, stacionāra speciālists par ģimenes ārstu. R. Veidemanis: “Ir taktiski un netaktiski kolēģi. Tā arī to uztveru. Tādēļ ģimenes ārsta profesija manās acīs nav zaudējusi labo priekšstatu. Ļoti labi apzinos, cik milzīgi daudz ir jāzina ģimenes ārstam. Cita lieta, vai konkrētā sistēmā ģimenes ārsti to visu var apgūt, taču mums nav tiesību viņus par to kritizēt.”

Mediķi pret kuluāru sarunās izskanējušu negatīvu vārdu izturas samērā vieglprātīgi – norāda V. Sīle. “Taču jāatceras, ka cīnīties ar subjektīvu viedokli, kas izskanējis, pat liekot pretī labus darbus, pēcāk nav iespējams.”

E. Ozoliņa šajās kuluāru sarunās nesaskata pārākuma apziņu pār citu specialitāšu kolēģiem. “Neuzskata jau neviens sevi par otro aiz Dieva. Protams, ķirurgiem ir nedaudz melnāks humors, varbūt maza iedomība, bet nedomāju, ka tā ir pārākuma apziņa. Drīzāk jau pacientiem liekas – vooo, ķirurgs vai, vooo, Rīgas ārsts...”

Tiesa, sabiedrības un pašu ārstu skats uz konkrētu specialitāšu prestižu var būt atšķirīgs. “Kad kolēģiem sacīju – domāju izvēlēties neonatoloģiju, man vaicāja: vai tiešām to gribi? Eiropā veikta kāda pacientu aptauja uzrādīja, ka sabiedrības acīs visprestižākie ir ķirurgi – tieši kardioķirurgam pacients būtu gatavs atdot visus savus līdzekļus. Savukārt pediatrija šajā specialitāšu reitingā ierindojās vienā no pēdējām vietām,” stāsta R. Veidemanis.

Nevar arī par zemu novērtēt plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju. Un te, protams, ir daudz akmentiņu mediju dārziņā par negatīvajām ziņām. E. Ozoliņa: “Kāpēc ģimenes ārsta profesija ir tik nepopulāra? Lielā mērā pateicoties interneta portālu komentētājiem un skaļi izskanējušām kļūdām. Varētu domāt, ka citu specialitāšu ārsti nekļūdās...”

Kādi secinājumi?

“Vienmēr būs modes specialitātes, kur nozares ekskluzivitāte, sakārtotība, progresīvas idejas diktēs labākus apmaksas nosacījumus, labāku atpazīstamību atšķirībā no nozarēm, kuras ir stabilas, konservatīvas, ar rutīnu,” secina V. Sīle. “Tas, kas būtu jādara veselības aprūpes sistēmas organizatoriem – jāvar noturēt līdzsvarā progresīvās un konservatīvās nozares. Jālūkojas, lai valsts finansējums neaizplūst vienas nozares kabatā tikai tāpēc, ka pasaulē pašlaik tā tiek attīstīta.”

Gan V. Sīle, gan P. Stradiņš norāda, ka Latvijas vājā puse ir procesu prognozēšana. P. Stradiņš: “Diagnostika un radioloģija pašreiz ir sprādziens Latvijā, gandrīz katrā sevi cienošā medicīnas centrā pieejamas modernas tehnoloģijas. Bet kas notiks tuvākā gada laikā ar šiem medicīnas centriem? Vai spēs atdot kredītus par milzu dārgajiem aparātiem? Ja māsterplānā bija paredzēta slimnīcu optimizācija, vai tiešām vajadzēja katrā slimnīcā tik daudz aparatūras iepirkt? Varam prognozēt arī, ka apdrošināšanas polises, kas ļāva savas veselības labā izdarīt dažnedažādus izmeklējumus, reducēsies. Vai cilvēki paši atlicinās naudu izmeklējumiem, kas ne vienmēr ir vitāli nepieciešami? Kaut kādas izmaiņas tuvākā nākotnē es šīs specialitātes pieprasījumā saskatu...”
© Diāna Ričika
Atpakaļ pie 2009. gada aprīļa numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Aprīlis, 2009
Arhīvs
Marts, 2009
Februāris, 2009
Janvāris, 2009
Pārējie

© iAptieka, 2017. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: