Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
I Pilsētas slimnīca (2.daļa)
2007. gada 21. maijs
Kategorija: Dzīvesstāsti > Iestādes
Aptiekas atvēršana slimnīcā 1818. gadā liekas pilnīgi likumsakarīga. Tas, ka finansiālie apstākļi neatļāva aptieku atvērt ātrāk, arī ir skaidrs, jo aptiekas atvēršana prasīja līdzekļus, telpas un personālu ar noteiktu izglītības līmeni. Aptiekāra vārdu vēsture mums nav saglabājusi, taču F.Štrāsens pēc izglītības bija aptiekārs un diezin vai mēs ļoti grēkotu pret patiesību, ja iedomātos, ka tieši viņš pielicis savu roku un zināšanas slimnīcas aptiekas atvēršanai. Viņa uzraudzībā aptiekā varēja strādāt aptiekāra palīgs un kāds māceklis un ar to slimnīcas aptiekai varēja pietikt.
1817. gadā slimnīcas vadību uzņēmās jauns direktors – Georgs Pahts (Johann Georg Cristoph Pacht) (1776.-1823.). Pahts bija dzimis Getingēnas tuvumā un tādēļ medicīnas studijas viņš bija uzsācis Getin­gēnas Universitātē. Vēlāk viņš turpināja studijas Jēnas Universitātē un visbeidzot dok­tora grādu aizstāvēja pie Maskavas Universitātes. Ārsta darbu Pahts uzsāka Rīgā, darbodamies Trūcīgo aprūpes direkcijā, un drīz kļuva par Nabagu slimnīcas direktoru, nostrādājot šajā amatā līdz 1821. gadam, kad veselības stāvokļa dēļ viņam darbs bija jāpamet. Tātad tieši G.Pah­ta laikā Nabagu slimnīca ieguva savu aptieku, kā arī slimnīcai tika uzceltas divas jaunas ēkas.
 
1819. gada oktobra sākumā slimnīcas teritorijā izcēlās uguns­grēks.­ Ugunī gāja bojā ēka, kurā bija izmitināts 41 slimnieks, kā arī tajā atradās saimniecības pārziņa dzīvoklis. Cilvēku upuru nebija, tomēr telpu zudums slimnīcai bija ļoti būtisks. Lai atrisinātu slimnieku izvie­tošanas problēmas, administrācija uzsāka jaunu ēku celtniecību. 1820. gada laikā slimnīcas teritorijā tika uzceltas divas ēkas. Lielākajā ēkā bi­ja paredzētas telpas slimniekiem, kā arī dzīvojamās telpas saimniecības pārzinim, bet mazākajā ēkā plānoja izvietot aptieku un 1805. gadā dibi­nāto dzemdību namu, kas līdz šim atradās pilsētas centrālajā daļā.
 
Slimnīcas jaunās telpas bija samērā plašas, tā kā šeit pietiktu vie­tas pat 100 slimniekiem, tomēr ierobežotais finansējums pieļāva uzņemt slimnīcā tikai 60 pacientus. Dzemdību namā bija tikai 5 vietas. Tomēr ar šīm pozitīvajām izmaiņām, slimnīca it kā ieguva citu statusu un 1820.­ gadā tai tika dots cits nosaukums. Turpmāk to sauca par Pilsētas slimnīcu.
 
1821. gadā G.Pahtu direktora amatā nomainīja Vilhelms Cekels, kādreizējais Nabagu slimnīcas ārsts mājas vizītēm. Laika posmā no 1821. līdz 1828. gadam, būdams direktors V.Cekels, netaupot spēkus, pūlējās uzlabot slimnīcas darbu. Viņa laikā un pēc viņa iniciatīvas, 1825. gadā slimnīcas teritorijā tika uzcelta ēka, kurā iekārtoja sērūdeņ­raža vannas un veļas mazgātavu. Primitīvo iekārtu dēļ tvaika peldes ne­­guva īpašus panākumus.
 
1826. gads slimnīcas attīstībā iezīmējās ar ievērojamām pārmai­ņām. Jau 1816. gadā Krievijas impērijā bija izstrādāts un pieņemts reg­laments, kurš noteica kārtību kara hospitāļos, ietverot sevī gan perso­nā­la skaitu un kvalifikāciju, gan telpu aprīkojumu. Pēc 10 gadiem šis reglaments tika attiecināts arī uz civilajām slimnīcām, tiesa, ar zināmām korekcijām. Pēc šiem jaunajiem noteikumiem slimnīcas telpas bija jāiekārto ar standarta mēbelēm. Gultām bija jābūt vienāda garuma, augstuma un platuma, nokrāsotām ar zaļu eļļas krāsu. Pie katras gultas bija jābūt piestiprinātai melnai tāfelītei, uz kuras tika rakstīts gultas numurs, slim­nieka dati un uzņemšanas datums. Starp gultām bija jāatstāj no­tei­kta atstarpe, lai tajā varētu novietot galdiņu. Uz katra galdiņa bija jānovieto katram slimniekam domātu alvas trauku ēdienam un krūzīti dzeršanai. Katrā istabiņā bija jābūt logam, lai caur to ieplūstu dienas gaisma un apgaismotu telpu.
 
Attiecībā uz personāla skaitu un sastāvu arī bija stingri noteikumi. Slimnīcai, kurā slimnieku skaits nedrīkstēja pārsniegt 60 pacientus – 20 vīriešus un 40 sievietes, un dzemdību nodaļā bija tikai 8 vietas, bija paredzēti sekojoši darbinieki: slimnīcas direktors, kas vienlaicīgi ir arī visu pacientu ārstējošais ārsts, otrs ārsts bija paredzēts mājas vizītēm, vecmāte ar palīdzi darbojās dzemdību nodaļā un vēl divas kopējas veica dažādus palīgdarbus. Slimnīcas saimnieciskā vadība tika uzticēta spe­ciālam inspektoram, bet aptiekas vadība – aptiekāram. Vēl regla­ments noteica, ka, ja aptieku vada aptiekārs, tad no palīgpersonāla ap­tiekā jā­būt vienam vecākajam māceklim, vienam jaunākajam māceklim un trim apkalpotājiem. Domājams, ka tāds tad arī varētu būt slimnīcas aptiekas personāls 1826. gadā.
 
1828.gadā V.Cekels atstāja Pilsētas slimnīcas direktora amatu un, pametis Rīgu, apmetās uz dzīvi savā muižā Gaujienas tuvumā. Viņa vie­tā Pilsētas slimnīcas direktora amatu ieņēma ārsts Jūlijs Mebes (Carl Julius Jacob Mebes) (1789.-1861.). Viņa dzimtā vieta bija Berlīne, kur pagāja arī viņa skolas gadi. Studēt medicīnu J.Mebes devās vispirms uz Frankfurti pie Oderas, bet pēc tam mācījās Getingēnas Universitātē. Kad­ Berlīnē no jauna atvērās universitāte, tad J.Mebes viens no pirma­jiem tur ieguva medicīnas doktora grādu. Par ārstu viņš uzsāka strādāt 1812.-1813. gadā Dundagā Kurzemē. Par cik Krievijas impērijā netika atzīti Eiropas seno, izcilo, tradīcijām bagāto augstskolu diplomi, tad J.Mebes iesniedza savu medicīnas doktora diplomu apstiprināšanai Viļņas Universitātē un, saņēmis apstiprinājumu, uzsāka ārsta praksi Rīgā. Medicīnai viņš veltīja visus sava aktīvā mūža gadus. J. Mebes bija viens no 1822. gadā izveidotās Praktizējošo ārstu biedrības līdz­dibinā­tājiem. Pilsētas slimnīcu viņš vadīja no 1828. līdz 1832. gadam. Viņa laikā slimnieku skaits Pilsētas slimnīcā pamazām pieauga, jo tuvojās laiks, kad slimnīcas darbībā bija jāiestājas lūzumam. To prasīja objektīvi ap­stāk­ļi, jo no Nabagu slimnīcas bija izveidojusies Pilsētas slimnīca, kurai vajadzēja aprūpēt daudz plašāku iedzīvotāju kontingentu, tai skaitā arī pacientus no Rīgas tuvākās apkārtnes. Lai piesaistītu privātos līdzek­ļus, slimnīcai vajadzēja sniegt medicīniskus pakalpojumus arī turīgā­kiem Rīgas iedzīvotājiem, taču tas prasīja būtiskas izmaiņas slimnīcas aprīkojumā, personāla kvalifikācijā un pakalpojumu kvalitātē. Medicī­na šajā laikā nebija savā attīstībā stāvējusi uz vietas un jaunākos tās sasniegumus vajadzēja ieviest dzīvē.
 
XIX gadsimts savā ritējumā ienesa Rīgas un rīdzinieku dzīvē arvien kaut ko jaunu. Tas attiecās uz visām dzīves jomām, tai skaitā arī uz pilsētnieku veselības aprūpi. Noteikti un precīzi to var raksturot skaitļi, taču tā ir sausa, gribētos teikt, nedzīva informācija, kas slēpj aiz sevis dzīvus cilvēkus – pacientus un ārstus ar viņu dienām un nedienām, veiksmēm un neveiksmēm, priekiem un bēdām, ar viņu dzīvi un darbu. Ja par pacientiem mēs šodien varam runāt tikai kopumā, tad par ārstiem mēs varam uzzināt daudz ko konkrētu, saistošu un pamācošu. Ārsts – tā ir profesija, kas prasa no cilvēka zināmu ziedošanos arī šodien, bet toreiz ?! Toreiz tā bija profesija, kas prasīja lielu pašatdevi un pat varonību, jo, piemēram, cīņā ar smagām infekcijām ārsts katru brīdi riskēja ar savu dzīvību. Tad kāpēc mums neiepazīt šos cilvēkus, tos, kuri stāvējuši pie vienas no rīdzinieku iecienītākās slimnīcas šūpuļa, kas veicinājuši tās attīstību un izaugsmi, tās sienās rūpējušies par rīdzinieku veselību. Cik nabagiem mums jājūtas, ja mēs pat ne reizi neesam dzirdējuši šo ārstu vārdus. Cik sveša mums tādā gadījumā ir mūsu vēsture! Ja mēs uzzināsim par šo ārstu pašaizliedzīgo darbu, ja mēs uzzināsim arī par to, ka bagāta Rīgas tirgotāja dēls vai augstdzimuša muižnieka atvase ziedojusi visu savu mūžu Rīgas trūcīgo iedzīvotāju ārstēšanai, vai tas neliks mums aizdomāties par daudzko šodien? Varbūt, ka tas var palīdzēt mums kļūt labākiem, garīgi bagātākiem, iejūtīgākiem, līdzcietīgākiem? Tās ir cilvēciskās īpašības, kas šodien iet mazumā. Tāpēc parunāsim par šiem mūsu priekštečiem – ievērojamiem Rīgas ārstiem XIXgadsimta vidū.
   
Venta Šidlovska

Turpinājums sekos.
0 komentāri Vērtējums: Skatīts: 1735
Vārds:
Anonīms
Komentārs:
Lasīt komentārus
Vēl par šo tēmu lasiet:
I Pilsētas slimnīca (1.daļa)
 
Kaulu veselība

Komentētākie raksti

© iAptieka, 2017. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: