Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
ESPLANĀDE (no franču vārda esplanāde) Glacis
2008. gada 05. novembris
Kategorija: Dzīvesstāsti > Iestādes
Esplanāde ir līdzens laukums cietokšņa sienu vai grāvju priekšā. Tas nepieciešams, lai uzbrucēji nevarētu nemanīti tuvoties cietoksnim un lai tiem nebūtu iespējams paslēpties no aizstāvju šāviņiem. Tagadējā Esplanāde ir fragments no mākslīgi radītās tukšās joslas ārpus Rīgas vaļņiem, kuru būvniecību uzsāka un turpināja zviedri laikā no 1621. līdz 1690. gadam un nobeidza krievi XVIII gadsimta otrajā pusē carienes Katrīnas II (1729.-1796.) laikā.
1772. gadā visas ēkas 130 asis (apmēram 280 m) platā joslā nocietinājumu priekšā tika nojauktas. Tā radās plata brīva zemes josla starp nocietinājuma vaļņiem un priekšpilsētām, kas ziemeļos sākās pie Viestura (Ķeizara) dārza, gāja gar pilsētas ganībām Dzirnavu un Turgēņeva ielas virzienā līdz Daugavai. Tā bija Rīgas esplanāde, no kuras palicis pāri tikai neliels laukums starp Brīvības bulvāri, Elizabetes ielu, Valdemāra ielu un Kalpaka bulvāri. Apmēram šajā vietā Rīgas nocietinājumu tiešā tuvumā kopš seniem laikiem atradās augsta smilšu kāpa, kuru sauca par Kubes kalnu jeb Seno kalnu. To piemin jau Indriķa hronika kā vendu apmešanās vietu. Kāpas viena puse sniedzās līdz pilsētas ganībām un Jura hospitālim ar saimniecības ēkām. Kalna galā atradušās vējdzirnavas, pie kam to skaits dažādos laikos ir bijis visai atšķirīgs -1601. gadā – trīs, 1612. gadā – jau četras, bet 1736. gadā minēta jau sešās vējdzirnavas. Kalna otrajā pusē atradās 1582. gadā raktais kanāls, tā saucamais Smilšu dzirnavu grāvis, kas gāja Lazaretes ielas virzienā. Pie šī grāvja atradās dzirnavas un to novietojums pēc patreizējās ģeogrāfijas bija tur, kur pēc tam uzcēla Reimersas acu klīniku (tagad ASV vēstniecība). Kanāls sākās no Šmerļa upes un piegādāja ūdeni nocietinājuma kanālam. Kāpa bija vienā augstumā ar cietokšņa vaļņiem un no tās viegli varēja apšaudīt pilsētu cietokšņa iekšpusē. To izmantoja ienaidnieki, piemēram, Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs (1629.-1676.), kurš aplenca Rīgu 1656. gadā. Tāpēc, kad pabeidza Rīgas nocietinājuma vaļņu būvi, tad 1784. gadā Kubes kalnu noraka. Smiltis izmantoja, lai uzpildītu zemākās vietas esplanādes teritorijā. Esplanādi neatļāva apbūvēt, taču I. distances robežās varēja stādīt kokus, bet 2. distances robežās varēja iekārtot sakņu dārzus.
1812. gadā, baidoties no Napoleona karaspēka uzbrukuma Rīgai, priekšpilsētas tika nodedzinātas. Liesmās boja aizgāja 702 nami, 4 baznīcas un 35 sabiedriskās celtnes. Zaudējumus lēsa 17 miljonos zelta rubļu. Pēc kara visu vajadzēja sākt no jauna. 1815. gadā Rīgas kara gubernators, Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators (1812.-1829.) Filips Pauluči (Philip Paulucci)(1779.-1849.) apstiprināja Rīgas priekšpilsētu atjaunošanas projektu. Esplanādi nodeva karaspēka apmācību vajadzībām. XIX gadsimta vidū ļoti aktuāls kļuva jautājums par Rīgas nocietinājumu atbilstību modernajai aizsardzības koncepcijai un par nocietinājumu negatīvo lomu pilsētas attīstībā. Pēc daudzu aizliegumu un atrunu pārvarēšanas 1857. gadā sākās Rīgas nocietinājumu vaļņu nojaukšana. 1861. gada 5. augustā tika apstiprināts Rīgas izbūves plāns, kurā bija paredzēts, ka lielākā daļa esplanādes pāriet pilsētas rīcībā un tikai nelielais tagadējās Esplanādes laukums paliek armijas rīcībā. Pilsēta savu teritoriju daļēji apbūvēja, daļēji ierīkoja parkus, bet Rīgas garnizons savā daļā rīkoja mācības, kuru norise izraisīja troksni, putekļus un ielu aizsprostošanos. Tas neapmierināja pilsētniekus un viņi sūdzējās pilsētas vadībai. Armijas pavēlniecība nebija radusi piekāpties, tāpēc strīdi vilkās no 1879. līdz 1899. gadam un tikai tad garnizona mācības pilsētas centrā pārtrauca.
Laukumu tagadējās Esplanādes vietā kopš seniem laikiem izmantoja dažādiem tautas saietiem un svētkiem. Te notika rīdzinieku iecienītais „Umurkumurs” (Hungerkummer). Tā pirmsākums saistāms ar briesmīgo badu XVII gadsimta sākumā. Laikā no 1600. līdz 1629. gadam Zviedrijas–Polijas kara rezultātā tika izpostīti daudzi Vidzemes un Zemgales novadi. Lieli bari bada cietēju – zemnieki un mazpilsētu iedzīvotāji - pulcējās pie Rīgas nocietinājumiem un līdzcietīgie rīdzinieki viņus ēdināja Kubes kalna pakājē. Te katru dienu tika paēdināti un izmitināti vairāki tūkstoši cilvēku. Nometnes vidū atradās zemē ierakts augsts stabs, pie kura piestiprināja rātes paziņojumus par ēdiena izsniegšanu un dievkalpojumiem, kā arī ziņnešu vēstījumus par karadarbības norisēm vienā vai otrā vietā. Bēgļu sūtītais ziņnesis, atgriezies no dzimtās puses ar labām ziņām, rāpās stabā un norāva briesmu signālu – karodziņu. Bēgļiem un Rīgas rātei izklāstījis redzēto un dzirdēto, izlūks par paveikto saņēma balvu. Pēc kara daļa bēgļu palika Rīgā un sāka strādāt latviešu amatos. Atceroties pārdzīvoto, viņi katru gadu pēc ražas novākšanas Miķeļa dienā – 29. septembrī –pulcējās svinīgajā dievkalpojumā. Pēc tam sekoja atmiņu stāstījumi un dažādas tautas spēles. Jau XVIII gadsimtā bada gadu atceres diena izvērtās par tautas svētkiem - Umurkumuru jeb bada svētkiem. Nosaukums nāk no vācu valodas Hunger- bads, Kummer – bēdas. Svētkus sāka svinēt katru gadu 6. augustā ar turpinājumiem pirmajā, trešajā un piektajā pirmdienā pēc 6. augusta. Svētkos dažādās spēlēs tika attēloti kādreizējie nozīmīgākie nometnes sadzīves notikumi. Laukuma vidū tika ierakts stabs, kura gala piekāra dažādus gardumus, drēbes vai citus priekšmetus. Tos varēja iegūt tas, kuram izdevās pa gludo noziesto kārti uzrāpties līdz pašai augšai. Sacensības izraisīja lielu jautrību. XIX gadsimta sākumā atmiņas par senajām dienām bija pagaisušas un svētki pārvērtās par ražas svētkiem, kuriem pievienojās tā saucamais Ābolu tirgus. Pēc Kubes kalna norakšanas XVIII gadsimta 80. gados Ābolu tirgus notika 6. augustā uz Esplanādes Brīvības bulvāra tuvumā. Uz svētkiem sabrauca zemnieki ar savu ražu no dažādiem novadiem. Dēļu būdās pārdeva desas un raušus, bet ābolus un bumbierus pārdeva tieši no vezumiem. Šādi plaši tautas svētki uz Esplanādes notika līdz 1884. gadam. XX gadsimta sākumā interese par svētkiem pamazām mazinājās līdz tie izzuda pavisam. Bez tam Esplanādē notika klejojošo cirku izrādes, te apmētās zvērnīcas, balagāni un karuseļi un tā tas turpinājās līdz 1884. gadam, kad pabeidza pareizticīgo katedrāles celtniecību un visus izpriecu pasākumus pārcēla uz Jēkaba laukumu. 1865., 1871. un 1889. gadā uz Esplanādes tika rīkotas Baltijas lauksaimniecības izstādes. 1901. gadā te bija izvietota Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes skaistākā daļa. Tā aizņēma visu Esplanādes laukumu, kas toreiz vēl bija pietiekoši plašs, jo uzcelta bija tikai katedrāle. Komercskolas un muzeja ēku vēl nebija. Izstādes galvenā ieeja bija pavērsta pret Totlēbena (tagad Kalpaka) bulvāri. Centrā pacēlās lielais rūpniecības paviljons ar krāšņu kupolu. Pa labi atradās celtniecības paviljons, bet tālāk – mazais rūpniecības paviljons un pa kreisi – restorāns un konditoreja. Visas šīs ēkas puslokā savienoja segta galerija. Rūpniecības paviljona priekšā atradās grezna monumentāla strūklaka, kuru bija veidojusi pazīstama tēlniecības firma „S.Otto un O.Vassil”. Priekšlaukumā bija arī ornamentālas puķu dobes, zālieni un dekoratīvo augu stādījumi. Aiz lielajām būvēm atradās virkne nelielu paviljonu un paviljoniņu, no kuriem 25 piederēja dažādām privātfirmām. Paralēli Elizabetes ielai izvietojās lielā mašīnhalle. Pa diagonāli no Esplanādes pāri Valdemāra (toreiz Nikolaja) ielai uz Strēlnieku dārzu (tagad Kronvalda parku) veda tilts un tur, kur tagad atrodas Kongresu nams bija uzbūvēta „Senā Rīga”. Tur bija izveidots Rātslaukums ar tam piegulošajām ieliņām, par paraugu ņemot Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze)(1742.-1823.) zīmējumos attēlotos Vecrīgas namus. Kanāla pretējā pusē atradās ”Putnu pļava” un „Venēcija”. Putnu pļavā varēja izklaidēties karuseļos, mēroties spēkiem, vērot cirkus numurus, skatīties pirmā konematogrāfa izrādi un „Āfrikas stūrītī” iepazīt īstus nēģerus. „Venēcija” piedāvāja krodziņus un gondolas. Projektu konkursā bija uzvarējis arhitekta Maksa Šervinska (1859.-1909.) projekts. Realizēt iecerēto M.Šervinskim palīdzēja arhitekts Alfrēds Ašenkampfs (1858.-1914.) un Rīgas dārzu direktors Georgs Kufalts (1853.-1938.). Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde kļuva par spēcīgu impulsu ne tikai rūpniecības attīstībai, bet arī jūgendstila uzvaras gājienam Rīgas arhitektūrā. 40 izstādes paviljoni bija veidoti brīvā asimetriskā plānojumā, kas pilnībā atbilda paviljona raksturam un ļāva ērti izvietot eksponātus. Paviljonu fasādes bija bagātīgi rotātas ar dažādiem ornamentiem, kuru izvietojums pārsteidza un sajūsmināja. Līdz ar to šie paviljoni kļuva par iedvesmas avotu arhitektu turpmākajiem meklējumiem. Rīgas 700 gadu jubilejas izstādi mēs varam uzskatīt par Rīgas jūgendstila arhitektūras sasniegumu atskaites punktu.
Kristus Piedzimšanas katedrāle ir lielākā un arhitektoniski grandiozākā pareizticīgo kulta celtne Baltijā. XIX gadsimta otrajā pusē pareizticīgajiem Rīgā nebija pietiekoši plašu telpu, kur pulcēties. Pilsētas centrā galvenā bija pareizticīgo baznīca – Svētā Pētera un Pāvila katedrāle (1781.-1785.) Citadelē (tagad Avesol koncertzāle). Tāpat tolaik jau bija uzcelta arī Svētā Aleksandra Ņevska baznīca (1820.-1825.) Brīvības ielā, taču tās abas bija salīdzinoši nelielas. XIX gadsimta 70. gados cara valdība pievērsa īpašu uzmanību pareizticīgo baznīcu celtniecībai Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā, jo tajā laikā politiski ekonomisku apstākļu dēļ daudzi Baltijas iedzīvotāji pārgāja pareizticībā. XIX gadsimta otra puse iezīmējās arī ar tendencēm pārkrievot visas Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošās tautas, tāpēc iecere celt katedrāli Rīgā guva lielu atbalstu Pēterburgā un līdz ar to pat kara resors neiedrošinājās iebilsts pret katedrālei izvēlēto vietu – Esplanādes vienu stūri. Vēl kāds notikums veicināja katedrāles celtniecību. 1873. gada 1. septembrī Rīgā plosījās briesmīga vētra un zibens iespēra Pētera-Pāvila katedrālē, nodarot tai lielus postījumus. Tornis bija sagrauts un iekārtojums bija daļēji sadedzis.To uzskatīja par zīmi no augšas, ka jauna katedrāle Rīgai ir nepieciešama. Drīz pēc tam Rīgas un Jelgavas arhibīskaps Veniamins (Kareļins) deva svētību ziedojumu vākšanai katedrāles celtniecībai. 1874. gada 17. aprīlī cars Aleksandrs II (1818.-1881.) atvēlēja Rīgas eparhijai 900 000 rubļu jaunas katedrāles būvei. Katedrāles projekta slēgtajā konkursā uzaicināja piedalīties trīs izcilus arhitektus – Jāni Fridrihu Baumani(1834.-1891.), Robertu Pflūgu (1832.-1885.) un Heinrihu Šēlu (189.-1909.). Realizācijai pieņēma R.Pflūga projektu, jo tam bija zemāka tāmes izmaksa (234640 rbļ.), tomēr, kad celtni pabeidza, tā bez iekārtām un zvaniem izmaksāja 561 504 rbļ. un 16 kap. 1875. gada decembrī uz arhitekta Pflūga projekta tika uzlikta Aleksandra II rezolūcija: „Sākt celtniecību!” Baznīcas pamatakmeņa iesvētīšana notika 1876. gada 3. jūlijā. Pirmo akmeni celtnes pamatos iemūrēja Rīgas un Jelgavas bīskaps Serafims (Protopopovs). Celtniecību vadīja arhitekts akadēmiķis Nikolajs Čagins (?-?). Pareizticīgo Kristus piedzimšanas katedrāle pēc arhitekta akadēmiķa Roberta Pflūga projekta tika uzcelta laikā no 1876. līdz 1884. gadam. Tā bija neobizantiešu stilā celta majestātiska pieckupolu celtne, kuras plānā attēlojas krusts. Par prototipu katedrālei kalpoja viena no vecākajām Bizantijas kristiešu baznīcām VII gadsimtā celtā Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāle.
Rīgas katedrāle ar savām arhitektoniski mākslinieciskajām kvalitātēm uzreiz iekaroja laikabiedru nedalītu atzinību. Esplanādes izbūvē tā ieņēma centrālo vietu. Tā laika avīze celtni raksturo šādi: „Katedrāles ārējais izskats ir ārkārtīgi dižens un ļoti skaists. Ārsienas ietērptas citrondzeltenā vietējā ražojuma ķieģelī un tās šķērso horizontālas sarkanbrūnu cementa plāksnīšu joslas. Dzegas, joslas, ornamenti, kolonnas un ārējie logu rāmji ir atlieti no cementa, fasādē saglabājot tā dabisko pelēko toni. Pieci kupoli iesegti ar skārdu un nokrāsoti zili, ribas un kupolu virsotnes zeltītas, tos vainago zeltīti krusti.” Centrālā kupola augstums sasniedz 43 metrus. Pieciem kupoliem bija simboliska nozīme – Kristus un četri Apustuļi Evanģēlisti, kā tas bija pieņemts agrīnās kristietības tempļu arhitektūrā. Izmaiņas celtnes projektā notika laikā, kad celtniecības darbi bija gandrīz pabeigti, jo katedrāle saņēma dāvinājumu - 12 zvanus. Tāpēc R.Pflūgam nācās projektēt zvanu torni. Zvanu tornis ar galvenās celtnes būvapjomu tika savienots caur bijušās galvenās ieejas zemo arkveida portālu-lieveni. Torni vainagoja kupols un krusts.
XIX gadsimta 80. gadu sākumā tieši cara ģimene uzdāvināja katedrālei 12 zvanus, kurus izgatavoja Maskavas tirgoņa D.Finlandska rūpnīcas labākais tā laika zvanu lējējs Ksenofonts Verjovkins. Lielākais no zvaniem tika nosaukts Aleksandra Ņevska vārdā un svēra 800 pudu jeb 12,8 tonnas. Ziņas par to, kurš tieši cars ir bijis dāvinātājs, ir pretrunīgas. Apkopojot visu zināmo, situācija varētu būt izveidojusies tāda, ka zvanus dāvināšanai gatavoja visticamāk Aleksandrs II (1818.-1881.) un viņa dzīves biedre Marija Aleksandrovna (1824.-1880.) izteica vēlēšanos vienu no zvaniem dāvināt savā vārdā, taču neviens no viņiem līdz katedrāles celtniecības beigām nenodzīvoja, tāpēc zvanus katedrālei uzdāvināja viņu dēls Aleksandrs III ( 1845.-1894.). 1884. gada aprīlī katedrāles ēka tika pabeigta un 27. oktobrī rīdzinieki pirmo reizi dzirdēja 12 katedrāles zvanu skaņas. Šo zvanu radītā saspēle esot bijusi neaprakstāmi skaista.
 Katedrāles aprīkojums bija ļoti grezns. Viens galvenais altāris un divi sānu altāri laistījās zeltā. Tiem bija nosaukumi: Kristus dzimšanas, Aleksandra Ņevska un Dievmātes dzimšanas altāris. Svētbilžu siena jeb ikonostass bija no koka ar zeltītiem rotājumiem un gleznām trijās kārtās. Tās bija gleznojuši Imperatora Mākslas akadēmijas profesori. Sienas un griestus apgleznoja krievu glezniecības klasiķis, Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķis Pēteris Šamšins (1811.-1895.), krievu gleznotājs Aleksejs Korzuhins (1835.-1894.) un slavenais krievu batālists Vasīlijs Vereščagins (1842.-1904), kurš aizgāja bojā krievu-japāņu kara laikā, uzsprāgstot bruņukuģim „Petropavlovska”, uz kura klaja viņš vēroja kara ainas. Katedrāle lepojās ar vienā stilā veidotiem dievkalpojumu traukiem no augstas proves sudraba, kuri bija darināti Maskavas fabrikanta Hļebņikova darbnīcās. Tērpus garīdzniekiem izgatavoja labākie zelta šuvēji Pēterburgā.
Pirmā pasaules kara sākumā, frontes līnijai tuvojoties Rīgai, sākās kultūras vērtību evakuācija. 1915. gadā vispirms aizveda projām katedrāles brīnišķīgos zvanus un vērtīgākās no ikonām. Diemžēl tās vairs Rīgā neatgriezās. Pirmās vācu okupācijas laikā 1917.-1918. gadā katedrāle pārtapa par vācu garnizona baznīcu. Tas nozīmēja, ka svētbilžu sienas tika novāktas un plašo telpu piepildīja ar krēslu rindām, bet krustus apzāģēja. Galvenā ikonostasa vietā tika novietots neliels altāris ar Kristus gleznu, bet altāra kreisajā pusē atradās kancele. Sānu ikonostasi ar pareizticīgo ikonām tika saglabāti. Līdz ar pirmās brīvvalsts proklamēšanu baznīca tika atdota pareizticīgo draudzei, taču ēka bija pilnīgi izpostīta, zvanu nebija, viss, kam bija kāda vērtība, bija nolaupīts. 1921. gadā par pareizticīgo baznīcas galvu kļuva arhibīskaps Jānis Pommers (1876.-1934.) Lai pasargātu katedrāli no postītājiem un no vēlmes to uzspridzināt, Pommers apmetās uz dzīvi katedrāles pagrabā. 1922. gadā atsākās regulāri dievkalpojumi četrās valodās – baznīcslāvu, latviešu, igauņu un vācu valodā. Ikonostasu, kas bija nepieciešams katedrālei, pārvietoja no Svētā Aleksija baznīcas, kas tika atdota katoļiem (tagad Marija Magdalēnas baznīca). 1936. gadā par centrālo ikonostasu kļuva ikonostass no Liepājas Svētā Nikolaja baznīcas (Jūras katedrāles). 1926. gadā Vācijā tika pasūtīti 12 zvani.
 Otrais pasaules karš atkal papostīja katedrāli, taču pēc kara katedrālē atsākās garīgā dzīve un tā tas turpinājās līdz XX gadsimta 60. gadiem. 1963. gada pavasarī, it kā Lieldienās, kad PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva (?-?) viesojās Latvijas PSR Ministru Padomē, pēkšņi sāka zvanīt katedrāles zvani un ministre izteica savu nepatiku par šo notikumu. Katedrāles liktenis ar to pašu bija izlemts. Ar 1963. gada 5. oktobra LPSR Ministru padomes lēmumu katedrāle tika slēgta. Zvanus noņēma, krustus nozāģēja, interjeru iznīcināja. Viens no sānu ikonostasiem nonāca Svētā Jāņa Priekšteča baznīcā Lielajā Kalnu ielā 21, kur tas vēl šodien grezno dienvidu sānu apsīdas nišu. Galveno ikonostasu pārvietoja uz Svētās Trīsvienības katedrāli Krišjāņa Barona ielā 126. Šī padomju varas rīcība tautā izraisīja negatīvu rezonansi. Leģenda par to, ka cilvēks, kurš naktī nozāģēja katedrāles zvanus, esot nokritis no baznīcas kupola un gājis bojā, gadiem ilgi ceļoja no mutes mutē un nebija neviena, kas tam neticētu. 1964. gadā ēku pielāgoja Zinību nama vajadzībām. Katedrāles ārējais veidols tika saglabāts, izņemot krāšņās koka durvis, kuras aizstāja ar pilnīgi neatbilstošām katedrāles kopējam izskatam bieza stikla durvīm. Katedrāles iekšpuse tika pilnīgi izkropļota, daļa sienu gleznojumu neatgriezeniski aizgāja bojā. Dzelzsbetona konstrukcijas sadalīja iekštelpas trijos stāvos, kurus savienoja kāpnes. Pirmajā stāvā vienā no sānu altārtelpām ierīkoja kafejnīcu, kuru tautā trāpīgi sauca par „Dieva ausi”. Pārējās telpās iekārtoja kā izstāžu zāles un lektoriju. Augšējā stāvā izveidoja planetāriju. Lektoriju zāles sienas pirmajā stāva veidoja daļēji tēsti baļķi un vienmēr tur smirdēja pēc krāsas. Šo jauno Zinību nama interjeru ”vistu kūts” motīvos veidoja arhitekts Juris Skalbergs (1935.).
1990. gada pavasarī katedrāles kupolos tika uzstādīti jauni krusti. Milzīga ļaužu pūļa acu priekšā 1990. gada 22.aprīli katedrāles krusti tika iesvētīti. Tos katedrālei dāvāja Valdemārs un Mirdza Feldmaņi no Vācijas. Krustus izgatavoja Vircburgas amatniecības skolas darbnīcās. V.Feldmanis, bijušais rīdzinieks, kā īsts mecenāts ziedoja naudu gan mākslai, gan medicīnai, gan reliģijai Latvijā. Par to 1997. gada 13. jūnijā viņam piešķīra Triju zvaigžņu ordeni. 1991. gadā dievnams tika atdots Pareizticīgo Baznīcai. Gandrīz gadu ilga dzelzsbetona pārsegumu demontāža, lai atsegtu katedrāles centrālo telpu. Aktuāls bija jautājums par zvaniem. Atjaunošanas darbu laikā noskaidrojās, ka no 12 zvaniem divi ir palikuši zvanu tornī, tika tie bija pielieti ar betonu. Tas izskatījās briesmīgi, kad zvanu mēles nācās uzmanīgi atbrīvot no gūsta, piesardzīgi sadauzot ar mazu āmuriņu betona slāni.. Tas darbs prasīja lielu pacietību un prasmi. 1992. gada janvārī, pareizticīgo Ziemassvētkos un katedrāles Troņa svētkos notika dievnama iesvētīšanas ceremonija. Liturģiju vadīja Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs (Kudrjašovs). Tad arī ieskanējās pirmo reizi pēc ilgiem gadiem abi vēsturiskie zvani. Pēc kāda laika katedrāle saņēma vēl divus nelielus zvanus. Novgorodas kara skolas audzēkņi atrada Otrā pasaules kara laikā zemē ieraktu zvanu, kurš bija izgatavots grāfa Orlova rūpnīcā Sanktpēterburgā. 1995. gadā karaskola zvanu uzdāvināja katedrālei. 1996. gadā katedrāle saņēma vēl vienu zvanu, kurš ilgi bija kalpojis uz kāda kuģa. Katedrālei tika no jauna apgleznotas sienas, atjaunots jumts, nozeltīts centrālais krusts, taču vēl daudz kas bija jāpadara. 2000. gada 6. maijā Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs iesvētīja jauno ikonostasu. To dāvāja kādreizējais Latvijas iedzīvotāji Igors Mališkovs un Vladimirs Mališkovs. Ar Mališkovu ģimenes gādību katedrāle saņēma arī vēl 7 zvanus, kurus izgatavoja Maskavas rūpnīcas ZIL meistari. Uz katedrāles sienām uzgleznotās unikālās freskas darināja Maskavas mākslinieku Mironovu ģimene. Jaunās ikonas darināja Krievijas Sakrālā uzņēmuma „Sofrino” mākslinieki XVII gadsimta ikonu darināšanas skolas tradīcijās. Centrālais altāris veltīts Kristus Piedzimšanai, kreisais – Svētās Tihvinas Dievmātes ikonai, kas viesojās Rīgā 2004. gada 21.-23. jūnijā, bet labais altāris veltīts Svētajam Moceklim Jānim (Pommeram). 2002. gada vasarā no Pokrova kapu kapličas uz katedrāli tika svinīgi pārnesti pirmā Latvijā Svēto kārtā ieceltā Jāņa (Pommera) pīšļi. Bez tam katedrāle saņēma atpakaļ 12 savas agrākās ikonas, kas līdz tam glabājās Latvijas Mākslas muzeja krājumos un Rundāles pilī.
2006. gada septembrī tika plānots pabeigt katedrāles atjaunošanu. Par 300 tūkstošiem latu tika atjaunotas fasādes, granīta kāpnes, apzeltīts krusts, laboti dekoratīvie logu rāmji un dzegas, kolonnas, ornamentālās joslas un portāli. Zvanu tornim pēc vēsturiskā parauga izgatavoja jaunus logu rāmjus un slēģus. Ēkai izbūvēja jauna lietus noteku un zibens novadīšanas sistēmas. Katedrāle ir atjaunota, tomēr, kā uzsvēra Ojārs Spārītis, tā nav restaurēta, jo no vecās baznīcas nekas nebija palicis pāri. Vienīgais, ko var teikt, ka atjaunošanas procesā tika respektētas vēsturiskās tradīcijas.
Katedrāles projekts 1875. gadā tika apstiprināts ar noteikumu, ka uz „parādes plača” citas ēkas netiks celtas. Tomēr pilsētas ģenerālplāna projektētājiem likās, ka katedrāle viena pati it kā pazūd lielajā laukumā un tāpēc ir nepieciešams radīt tādu arhitektonisko vidi, kas izceltu monumentālo ēku. Doma celt kaut ko vēl Esplanādē no jauna uzplaiksnīja 1899. gadā, kad pilsētai radās problēmas, kur celt Biržas komitejas komercskolu un Mākslas muzeju, jo pilsētas centrā visi piemērotākie gruntsgabali jau bija aizņemti. Jautājuma risināšana ievilkās uz vairākiem gadiem. Pareizticīgo baznīcas vadība neiebilda pret ēku celtniecību otrā laukuma malā, taču Vidzemes gubernators (1896.-1900.) ģenerālmajors Vladimirs Surovcevs (?-?) kategoriski iebilda, pamatojot savu viedokli ar to, ka pilsētas jaunā daļa tiek blīvi apbūvēta un tas ir nepieļaujami, jo pilsētai trūkst zaļumu, palielinās mitrums klimata un augsnes īpatnību dēļ, kas rada higiēniskā ziņa bīstamus dzīves apstākļus. 1900. gadā Esplanādes likteni izšķīra speciāla komisija, kuras sastāvā bija pārsvarā augstas militārpersonas. Komisijas viedoklis bija negatīvs, jo tā uzskatīja, ka Esplanāde ir vienīgā vieta militārām apmācībām un parādēm. Pilsētas galva Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss (Ludwig Wilhelm Kerkovius)(1831.-1904.), kas arī bija komisijas sastāvā, iebilda un norādīja, ka nekāda apbūve Esplanādē nav plānota, vien tikai divas trīs sabiedriskas ēkas un sabiedrisks parks, kas noteikti labvēlīgāk ietekmēs pilsētas vidi, nekā lielgabaliem izdangātais, smilšainais laukums, no kura paceļas putekļu mākoņi. Tomēr tikai 1902. gada 10. janvārī kara resors pilsētai atļāva izdaiļot Esplanādi ar apstādījumiem, kurus iekārtoja pēc Georga Kufalta projekta, jo Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē šeit bija iekārtoti krāšņi apstādījumi un plaši zālieni. Tos atzinīgi novērēja Krievijas kara ministrs un tāpēc atļāva arī turpmāk Esplanādi apzaļumot, atstājot aiz katedrāles 80x90 asu lielu laukumu militārajām parādēm. 1903. gada 3. maijā apstādījumus nodeva publiskai lietošanai. Laukuma malas gar ielām apstādīja ar liepām. Slīpumu aiz katedrāles noslēdz ar mūra sētu. Gar Elizabetes ielu un Kalpaka bulvāri iekārtoja apstādījumus un divas strūklakas. Elizabetes un Brīvības bulvāra stūrī ierīkoja artēzisko aku un gar laukuma iekšpusi – 325 asis garu un 2 asis platu jāšanas ceļu (Reitweg). Tam gar malām iestādīja kokus. Esplanādes laukuma apstādījumu projekts pieder pie Georga Kufalta izcilākajiem darbiem.
Esplanādes pretējā pusē pie Valdemāra ielas laikā no 1902. līdz 1905. gadam pēc arhitekta Vilhelma Bokslava (Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff)(1858.-1945.) projekta tika uzcelts viens no iespaidīgākajiem Rīgas XX gadsimta sākuma arhitektūras pieminekļiem - Rīgas Biržas komercskolas ēka. Tā tika veidota „ķieģeļu gotikas” formās un arī mūsdienās ir uzskatām par Esplanādes rotu. Turpat blakus pie Elizabetes ielas laikā no 1902. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa (Wilhelm Neumann)(1849.-1919.) projekta uzcēla Pilsētas mākslas muzeja ēku monumentālās barokālās formās..
1913. gadā, atzīmējot 100. gadadienu kopš uzvaras 1812. gada karā, laukumā starp Katedrāli un Elizabetes ielu atklāja pieminekli Krievijas armijas pirmajam virspavēlniekam 1812. gada karā ģenerālfeldmaršālām kņazam Mihailam Barklajam de Tolli (1761.-1818.). Pieminekļa autors bija vācu klasiskās tēlniecības skolas pārstāvis, Berlīnes tēlnieks Vilhelms Vandšnieders (WilhelmWandschneider)(1866.-1942.). Pirmajam pasaules karam sākoties, pieminekļa bronzas statuju demontēja un evakuēja. Sarkanbrūnā Somijas granītā cirstais postaments, ko izgatavoja Rīgas tēlnieka Augusta Folca (August Voltz) (1851.-1926.) darbnīcā, saglabājās un 2001. gada 1. jūlijā uz tā novietoja un atklāja atjaunoto ģenerālfeldmaršala skulptūru. To izgatavoja Pēterburgas mākslinieki un finansēja J. Gombergs.
1919. gada 14. janvārī Esplanādes laukumā guldīja kapā divdesmit septiņus komunārus, kas bija krituši cīņa par padomju varu. Apbedīšanas laikā Padomju Latvijas valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka (1865.-1932.) paziņoja, ka par godu proletariāta revolūcijai Esplanāde iegūs jaunu nosaukumu - Komunāru laukums. 1919. gada 2. februārī lēmums tika apstiprināts. Apbedītie komunāri vēlāk tika pārapbedīti kādā kapsētā, bet Komunāru laukumā 1969. gadā atklāja viņiem piemiņas plāksni.
XX gadsimta 20.-30. gados Esplanāde atguva savu nosaukumu. Par tās izdaiļošanu rūpējās Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks (1874.-1964.). Viņa vadībā tika papildināti apstādījumi, ierīkots rozārijs, iestādītas ziedošu krūmu un ziemciešu grupas. 1925. gadā aizliedza ceļu ap Esplanādi izmantot jāšanai, jo laukumā rotaļājas daudz bērnu un pastaigājās daudz cilvēku. 1936. gada pavasarī pie Mākslas muzeja uzstādīja pieminekli izcilajam latviešu gleznotājam Janim Rozentālam (1866.-1917.). Piemineklis tika darināts gaiši pelēkajā Somijas granītā un bronzā pēc izcilā tēlnieka Burkarda Dzeņa (1879.-1966.) meta. Tā pakāji rotā bronzas cilnis, kas veidots pēc J.Rozentāla gleznas „Teika” motīviem. Piemineklis restaurēts 2006. gadā.
Esplanādes dzīves gājumā ir vēl viena likteņa zīme. Šeit ir izskanējuši daudzi Dziesmu svētki. Pirmo Vispārējo Dziesmusvētku koncerti 1873. gadā izskanēja Ķeizardārzā (Viesturdārzā, Dziesmusvētku parkā) un Doma baznīcā. Trešie Vispārējie Dziesmusvētki 1888. gadā notika speciāli celtajā ēkā Esplanādē un tajos piedalījās117 kori (2618 dziedātāji, no tiem 1711 vīrieši un 907 sievietes). Tad iestājās pārtraukums un pēc tam Dziesmu svētki Esplanādē notika vēl 1926., 1931. un 1933. gadā. Pēc Otrā pasaules kara te notika pirmie (1948.) un otrie (1950.) Padomju Latvijas dziesmu svētki. Bez tam XX gadsimta 20. un 30. gados Esplanādes laukumā notika vēl citi pasākumi – Vislatvijas Dziesmu diena (1923.), Vispārējie vingrošanas svētki, sporta svētki, sporta demonstrējumi, brīvdabas teātra uzvedumi, kā arī dažādi mītiņi un politiska rakstura pasākumi.. Ziemā Mākslas muzeja ēkas aizmugurē darbojās slidotava, bet līdzās katedrālei – Ziemassvētku tirdziņi. 1928. gadā par godu valsts neatkarības 10 gadu jubilejai Esplanādē notika svinības un varena militāra parāde.
Laika gaitā Esplanāde ir rotājusies ar daudziem nosaukumiem – 1843. gadā – Marsa laukums (Marsfeld), 1858. gadā – Parādes laukums (Paradenplatz), 1867. gadā – Esplanāde, no 1934. līdz 1940. gada 23. jūlijam – Vienības laukums, pēc tam vēl – 1942.-1944. gados Esplanāde, 1919., 1941., 1944.-1990. gados Komunāru laukums un tagad mums atkal ir Esplanāde.
Jaunus pārkārtojumus Komunāru laukums piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Laikā no 1950. līdz 1952. gadam apstādījumus ierīkoja arī teritorijas vidusdaļā, tādejādi likvidējot smilšaino parādes laukumu. Apstādījumu projektu izstrādāja arhitekts Kārlis Plūksne (1906.-1973.), piedaloties dendrologam Alfrēds Kapaklim (1889.-1971.). Parkā ierīkoja betona plākšņu ceļus, plašus zālienus, iestādīja koku un krūmu grupas, kam piekļāvās lielas ziemciešu dobes. Bez tam arhitekts Plūksne izveidoja divas strūklakas. Celiņi tika izprojektēti tā, lai, ejot pa tiem, vienmēr nonāktu laukuma centrā, gaišākajā un klajākajā laukuma vietā, kur tagad Raiņa pieminekļa priekša ir liela taisnstūraina puķu dobe. Tas bija ar nolūku, jo Komunāra laukumā bija paredzēts novietot pieminekli Staļinam. Rīgā nebija pietiekoši grandioza Staļina pieminekļa, tāpēc tam tika meklēta piemērota vieta, jo nevarēja izsludināt konkursu, nezinot, kur piemineklis tiks novietots. Pirmā doma bija Staļina pieminekli novietot Brīvības pieminekļa vietā, taču Veras Muhinas (1889.-1953.) slēdziens par to, ka Brīvības piemineklis ir mākslinieciski vērtīgs, kā arī speciālistu slēdziens par to, ka Brīvības pieminekļa laukums Staļinam ir par mazu, izglāba mūsu lepnumu. Toties Komunāru laukumu vajadzēja sagatavot lielajam godam. Zinātāji apgalvo, ka lielajā puķu dobē laukuma centrā Raiņa pieminekļa priekšā vēl tagad atrodas iebetonētie Staļina pieminekļa pamati. Pieminekļa konkurss tika izsludināts 1952. gada janvārī. Pirmo vietu ieguva tēlnieku Aleksandras (1901.-1992.) un Jāņa Briežu (1902.-1953.) izstrādātais projekts. Pieminekļa izgatavošanai tika atvēlēts Centrāltirgus sakņu paviljons, kuru atbrīvoja no pircējiem un pārdevējiem un tajā sāka strādāt tēlnieki. Padomju laikā veidot Staļina pieminekli vai portretu nevarēja kurš katrs, kam tas ienāca prātā. Tas bija atļauts tikai izredzētiem. Aleksandra un Jānis Brieži bija izcili tēlnieki, tomēr maz ticams, ka viņi alka veidot pieminekli Staļinam, taču atteikties, ja tas tika piedāvāts, bija ļoti bīstami. „Staļinekļu” Latvija bija jau pietiekoši daudz, tomēr paša lielākā un ievērojamākā nebija. Lielākais 2-3 metrus augstais Staļina piemineklis atradās Dubultos, tāpēc Rīgai bija paredzēts izgatavot 7 m lielu Staļina ģipša figūru, to sazāģēt gabalos, aizvest uz Ļeņingradu un atliet tur bronzā. Iespaidīgajam piemineklim tiešām vajadzēja lielu laukumu, tāpēc partijas funkcionāriem likās, ka arī Esplanāde tam būs par mazu. Kādam no priekšniekiem ienāca prātā „ģeniāla” ideja apvienot Komunāru parku (Esplanādi) ar Kirova parku (Vērmanes dārzu) un nosaukt to par Staļina parku. Tiesa, „nedaudz” traucēja Ļeņina (Brīvības) iela un P.Stučkas (Tērbatas) iela, taču tās bija paredzēts uzart un gar Augstākās tiesas namu izveidot gājēju celiņus un apstādījumus. Viss šis murgs beidzās 1953. gada 5. martā. Staļina bēru dienā viņa krūšu tēls, kas bija novietots Kirova parkā, slīga ziedos un tas bija likumsakarīgi, taču izrādās, ka pēc tam šis „staļineklis” tika pilnībā aizmirsts un saglabājās tajā pašā vietā līdz 1962. gadam, neskatoties uz visām pārmaiņām un notikumiem valstī, uz Staļina atmaskošanu, nosodīšanu un izvākšanu no mauzoleja.
1960. gadā Komunāru parkā izjādes ceļa malā gar liepu rindu izveidoja Varoņu aleju. Tur izvietoja revolucionāro cīnītāju bronzas krūšu tēlus uz granīta pamatnēm. Sākumā novietoja 7 pieminekļus – A.Arājam-Bērcem (1890.-1921.), J.Jansonam-Braunam (1872.1917.), O.Oškalnam (1904.-1947.), F.Roziņam-Āzim (1870.-1919.), J.Rudzutakam (1887.-1938.), I.Sudmalim (1916.-1944.) un J.Šilfam-Jaunzemam (1891.-1921.). Pieminekļu novietojumu izstrādāja arhitekts K.Plūksne. 1970. gadā pievienoja krūšu tēlu J.Alksnim (1897.-1938.), 1972. gadā – J.Fabriciusam (1877.-1929.), 1977. gadā - J.Petersam (1886.-1938.) un 1982. gadā – J.Lepsem (1889.-1929). Šiem pēdējiem pieminekļiem bija katram sava arhitekts, bet tēlnieki bija dažādi visiem krūšutēliem. Atceroties to, kā tie tur krūmos slēpās no garāmgājēju skatieniem, grūti saprast arhitektu koncepciju šajā jautājumā. Nabaga revolucionāri patiešām izskatījās kā pagrīdnieki. Koki un krūmi pilnīgi aizēnoja krūšutēlus un uzrakstus uz granīta pamatnēm, tā kā noskaidrot, kurš ir kurš, bija ļoti grūti. To es varu apgalvot pēc personīgās pieredzes. Vienīgais labums bija tas, ka lielum lielais vairums cilvēku par viņiem nemaz neinteresējās.
Komunāru laukuma izkārtojums daļēji mainījās arī sakarā ar Raiņa pieminekļa uzstādīšanu.. Pieminekļa pamatā bija Kārļa Zemdegas (1894.-1963.) 1957. gadā veidotais mets. Sārtajā Karēlijas granītā cirsto pieminekli izgatavoja tēlnieki Aivars Gulbis(1933.) un Laimonis Blūmbergs (1919.-?). Vietu Esplanādes plašajā laukuma vizuālajā centrā izvēlējās arhitekts Dzintars Driba (1928.-1993.). Pieminekli atklāja 1965. gada 11. septembrī – dzejnieka 100. dzimšanas dienā. Kopš tā laika te katru gadu 11. septembrī notika dzejas dienas, kuras bija tautā ļoti iecienītas un tika plaši apmeklētas. Pieminekļa izvietojums bija ļoti veiksmīgs, tāpēc kā pārsteigums 2004. gadā nāca priekšlikums pārvietot Raini no Esplanādes uz Brīvības un Elizabetes ielas krustojumu kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā. Kā arguments priekšlikumam tika minēts tas, ka jaunieši sistemātiski apgāna pieminekli. Tā, protams, bija un ir tiesa! Dažāda vecuma skolas bērni kāpelē pa pieminekli augšā un lejā, skrituļdēļu cienītāji dara ko var, lai sabojātu pieminekļa pamatni un, ja izdotos, tad arī pašu pieminekli, bet, vai pieminekļa pārvietošana varētu kaut ko līdzēt. Nopietni audzināšanas pasākumiem, bet iespējams, ka arī tiem jau ir pa vēlu! Ja pieaugušiem cilvēkiem liekas, ka Lunaparka balagāniem piemērotākā vieta Rīgā ir Raiņa pieminekļa pakāje, tad ko tad mēs varam sagaidīt no šo cilvēku bērniem!
Esplanādes patreizējā ikdiena liekas mierīga, taču slēpti draudi pastāv vispirms no nelietderīga pieminekļu piesārņojuma šajā 8,7 ha lielajā teritorijā. Cilvēku vēlme radīt pieminekļus vēsturiskām personām un notikumiem ir neizsmeļama un gandrīz katru pieminekli vispirms piedāvā novietot Esplanādē, nemaz nepadomājot par to, vai attiecīgais piemineklis vai notikums ir kaut kā saistīts ar Esplanādi, vai tas būs skaisti, vai tas būs lietderīgi. Ja pieminekļu plūsmu neizdotos apturēt, tad plašais, gaišais, saulainais parks drīz vien pārvērstos par monstru mežu. Pagaidām no tā ir izdevies izvairīties, bet cik ilgi? Ļoti gribās cerēt, ka 2006. gada 22. jūnijā atklātais piemineklis Latvijas armijas pirmajam komandieriem Oskaram Kalpakam (1882.-1919.) ir pēdējais, kurš ir atklāts Esplanādē. Pieminekļa autori ir tēlnieks Gļebs Panteļejevs (1965.) un arhitekts Andris Veidemanis (1960.).
Esplanāde tagad lepojas ar atjaunotu un krāšņu Kristus Piedzimšanas katedrāli, kas piesaista visu garāmgājēju skatienus. To apņem glīta kalta metāla sēta, jo katedrālei tagad ir sava norobežota teritorija. Ģenerālfeldmaršals Barklajs de Tolli cēli stāv uz sava granīta postamenta un iespējams mēģina garām plūstošajā ļaužu straumē ieraudzīt kādu no saviem radiniekiem, jo Barklaju dzimtas pārstāvji XVIII un XIX gadsimtā dzīvoja Rīgā pietiekoši lielā skaitā, lai to pēcteči būtu šeit arī vēl šodien. Mākslas akadēmijas ēka gan izskatās diezgan bēdīgi. Tās noplukušā fasāde vēl reiz apliecina, ka ne kādas pietātes pret mākslas un vēstures vērtībām šodien nepastāv un, ja vēl ienāk prātā tie draudi, ka blakus šim arhitektūras šedevram plāno celt mūsdienīgu!! korpusu „no bleķiem un stikliem”, tad mati no šausmām ceļas stāvus. Mākslas muzeja ēka liekas tik pat cēla un monumentāla kā vienmēr. Cerams, ka to vēl neviens tuvākajā nākotnē neplāno „izdaiļot” ar kādu modernu piebūvi „malkas šķūnīšu” tradīcijās. Esplanādes parks ir sakopts un skaists, ka vienmēr, tomēr sirds nav mierīga par šo jauko Rīgas stūrīti, ņemot vērā visu to, kas notiek ar Vecrīgu un Rīgu šobrīd.
 
 
 V.Šidlovska, B.Mauriņa
0 komentāri Vērtējums: Skatīts: 2342
Vārds:
Anonīms
Komentārs:
Lasīt komentārus
Vēl par šo tēmu lasiet:
I Pilsētas slimnīca (2.daļa)
 
Kaulu veselība

Komentētākie raksti

© iAptieka, 2017. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: